Finansēšana
Finansēšanas modelis izriet no tā, kāds ir pašvaldību nolūks, veidojot asociāciju. Tāpēc finansēšanas modeļa izvēle lielā mērā turpina iepriekš aplūkoto problemātiku.
Jau dibināšanas kongresā tika nolemts, ka par asociācijas finansiālo pamatu jākļūst biedru naudām, ko katrs dalībnieks maksā brīvprātīgi. Lai cik arī neliktos vilinoši ieviest obligātus maksājumus, no šādas kārtības izrietētu bīstamība, ka pieaugs nacionālās valdības ietekme uz asociāciju. Obligātus maksājumus varētu ieviest tikai ar likumu vai no likuma izrietošiem MK noteikumiem. Ja maksājumu likmes noteiktu Ministru kabinets, tad, neizbēgami, tas kļūtu par sviru ietekmei uz LPS administrāciju.
Dibināšanas kongresā bija atsevišķs balsojums par to, vai jābūt vienādai vai atšķirīgai maksājumu likmei dažādām pašvaldību grupām. Uzvarēja viedoklis, ka maksājumu likmes varētu būt atšķirīgas. Sākotnēji tika izmēģinātas divas maksāšanas kārtības: proporcionāli iedzīvotāju skaitam pašvaldībā (iestāšanās nauda) un proporcionāli pašvaldības budžetam (ikgadējām biedru naudām).
Pirmā kārtība bija sliktāka tādēļ, ka pašvaldību patstāvīgie ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju Latvijā vienmēr bijuši ļoti atšķirīgi. 1994. gadā bagātākā pašvaldība ieņēma no diviem nodokļiem (iedzīvotāju ienākuma nodokļa un īpašuma nodokļa) 27 reizes vairāk nekā trūcīgākā. 2007. gadā šī atšķirība vairs bija tikai septiņreiz liela. Tomēr tas norāda, ka noteikt vienādu likmi par katru teritorijas iedzīvotāju regulāriem maksājumiem būtu neveiksmīgs risinājums. Tāpēc biedru naudu maksāšanā palika spēkā sākotnēji izvēlētā kārtība maksāt proporcionāli pašu ieņēmumiem (izslēdzot valsts mērķdotācijas).
Jau LPS 1. kongresā maksāšanas kārtība tika precizēta, nosakot biedru naudu likmi 0,04% apmērā no patstāvīgajiem ieņēmumiem. Pakāpeniski šī norma tika palielināta līdz 0,13%. Pakāpeniskums bija ļoti būtisks – katru reizi asociācijas biedrus nācās pārliecināt, ka ieņēmumu paaugstinājumam ir objektīvi iemesli un ka tiks sasniegti skaidri un saprotami mērķi. Tas vienmēr prasīja izvērstu diskusiju vairākos vadības līmeņos ar sekojošu lēmumu LPS kongresā.
Tā pēdējā biedru naudas palielināšana saistījās ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Vajadzēja lemt par LPS pārstāvniecības atvēršanu Briselē. Pat minimāla pārstāvniecība ar vienu pastāvīgi darbojošos pārstāvi ir samērā dārgs pasākums. Lemjot par biedru naudas palielinājumu, katras pašvaldības pārstāvis izvērtēja, vai šāda pārstāvniecība ir nepieciešama kopējo interešu labā un ko no tā varētu iegūt katra pašvaldība atsevišķi. Pašvaldības šo lēmumu pieņēma.
Katrreiz, izvirzot priekšlikumu par maksāšanas apjomu un kārtību, jārēķinās ar biedru daļas pretestību. Arī sakarā ar pēdējo paaugstinājumu viena pašvaldība izstājās no LPS, neatbalstot aktivizēšanos Eiropā. Pašvaldību savienības priekšsēdis ieradās pie deputātiem un detalizēti pārrunāja pašvaldību ieguvumus un zaudējumus saistībā ar pārstāvniecības atvēršanu un LPS pārstāvju dalību ES Reģionu komitejā un citās Briseles aktivitātēs. Pēc šīs tikšanās pašvaldība tomēr mainīja viedokli un nolēma palikt LPS sastāvā.
Asociācijas sekmīgai darbībai ir svarīgi būt neatkarīgai no centrālās valdības. Taču tikpat svarīgi, lai kāda pašvaldību grupa “neuzkundzētos”. Tas var notikt, ja kāda pašvaldību grupa ar tai raksturīgām interesēm kļūst par galveno asociācijas donoru. Tāpēc laika gaitā radās priekšlikumi precizēt maksājumu kārtību tā, lai pašas trūcīgākās pašvaldības maksātu mazliet vairāk, bet lielākais donors Rīga – mazāk (relatīvi, attiecībā pret savu budžetu). Tādējādi izdevās līdzsvarot pašvaldību veidu – republikas pilsētas, pagasti un rajoni, rajonu pilsētas un novadi – ieguldījumu LPS finansēs. Atsevišķa grupa nevar diktēt pārējiem savus nosacījumus, jo vienas grupas negatīva attieksme nevar sagraut LPS finansiālo pamatu. Tomēr jāatzīst, ka organizācijas stabilitāte tika panākta, nedaudz atkāpjoties no sociālā taisnīguma principa, ka bagātie maksā vairāk, bet nabagie – mazāk.
Pakāpeniski tika ieviesta augšējā kvota Rīgas pilsētas pašvaldībai un minimālā kvota pārējām pašvaldībām. 2008. gadā pašvaldību ieņēmumi bija tiktāl pieauguši, ka minimālā kvota nevienai pašvaldībai vairs netika piemērota.
Gan Rīgai, gan citām republikas pilsētām ir lielākas iespējas patstāvīgi aizstāvēt savas intereses nekā mazajām pašvaldībām. Saeimā, Ministru kabinetā un šo pašvaldību vadībā parasti ir pārstāvētas tās pašas politiskās partijas. Lielās pilsētas var sekmīgi lobēt savu atsevišķo viedokli tieši ar Saeimā pārstāvēto deputātu palīdzību, kas ievēlēti no šīm pilsētām dažādās politiskās partijās. Tāpēc kopīgajā viedoklī un uzskatu konsolidācijā mazās pašvaldības ir vairāk ieinteresētas, gūstot no dalības LPS “lielāku labumu”.
Šādu maksāšanas kārtības reformu rezultātā tika panākts līdzsvars – Rīgai finansiālā ietekme ievērojami nepārsniedz ieguldījumu katrai no citām republikas pilsētām; rajona pilsētu ieguldījums ir salīdzināms ar pagastu un novadu kopīgo ieguldījumu; republikas pilsētas kopumā neietekmē finanses vairāk nekā pārējās pašvaldības. Atbilstoši teicienam “kas masā, tas pasūta mūziku” LPS finansēšanas sistēmā viena interešu grupa nevar “pasūtīt mūziku”. Tieši spēja izvairīties no lēmumiem, kas pieļautu krasu kādas pašvaldību grupas interešu neievērošanu, ir asociācijas ilglaicīgas stabilitātes nosacījums
