Lēmuma sagatavošana
Pašvaldību apvienošanās ideja radās tautas politiskās kustības – Latvijas Tautas frontes (LTF) biedriem. Var pieņemt, ka šī ideja radusies, mijiedarbojoties vairākiem faktoriem.
Viens no tiem – pašvaldību sadarbības tradīcija Latvijā 20. gadsimta 20. gados. Tā viena no pašlaik funkcionējošām asociācijām – Latvijas Pilsētu savienība – tika atjaunota kā tiesību un saistību mantiniece pilsētu pašvaldību asociācijai, kas darbojās Pirmās republikas un nacionālās diktatūras gados. Otra tālaika asociācija – Pagastu savienība – savā iepriekšējā veidā tā arī netika atjaunota.
Pirmās republikas laikā doma par Pilsētu savienības izveidi radās jau 1919. gadā. 1923. gadā sasauktajā pilsētu kongresā diskutēja par dibināmās pilsētu savienības statūtiem un šādas savienības darbības pamatprincipiem. 1924. gadā darbs turpinājās – tika sasaukts 2. un 3. pilsētu kongress, bet 1925. gadā – 4. ceturtais kongress, kurā pieņēma statūtus, ko vajadzēja apstiprināt Ministru kabinetam, bet tas nenotika. Tas pierāda, ka arī periodā starp pasaules kariem valdības un pašvaldību attiecības nebija ne vienkāršas, ne viennozīmīgas.
1926. gadā sasauktais pilsētu kongress vēlreiz apstiprināja ciešu apņēmību veidot pilsētu savienību. Taču Ministru kabinets apstiprināja statūtus tikai 1931. gadā. Asociācijas darbība neapstājās arī pēc 1934. gada apvērsuma, kad vēlētās pilsētu varas tika aizstātas ar valdības nozīmētām. 1940. gada 16. jūnijā Tallinā notika trīs Baltijas valstu pilsētu asociāciju sanāksme. Tajā pašā dienā Vācija okupēja Parīzi, bet nākamajā dienā – Vācijas sabiedrotais Padomju Savienība okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju. Pilsētu asociācijas darbs tika pārtraukts uz ilgiem gadiem. 1990. gada 27. jūnijā Ogrē notika pilsētu kongress, kas atjaunoja asociācijas darbību un apstiprināja statūtus, kuri bija spēkā vēl pirms Otrā pasaules kara.
Latvijas īpatnība ceļa izvēlē, kā izkļūt no PSRS okupācijas, nošķīra to no citām vardarbīgi padomju blokā iekļautajām valstīm – tā bija juridiskā ceļa izvēle. Neatzīstot komunistu un to sākotnējo sabiedroto nacistu agresiju likumību, Latvija izvēlējās situācijas atjaunošanu, kāda pastāvēja līdz 1940. gadam. Politikā tas nozīmēja 1918. gadā proklamētās nacionālās valsts un demokrātiskas parlamentāras republikas atjaunošanu.
Juridiskais ceļš nozīmēja trīs būtiskāko Pirmās republikas likumu atjaunošanu, valsts uzbūves jomā – 1922. gada konstitūcijas – Satversmes atjaunošanu sākotnēji negrozītā veidā, valsts pārvaldes jomā – 1923. gada Ministru kabineta iekārtas likuma atjaunošanu, kas gan tika pieņemts jaunā redakcijā, bet privāto tiesību jomā – 1937. gada Civillikuma pieņemšanu praktiski negrozītā veidā. Civillikumam pēc satura bija maz saistības ar Kārļa Ulmaņa diktatūru, tas balstījās uz romiešu civiltiesībām un bija uzlabots Krievijas 1864. gada civillikums. Tomēr, ņemot vērā, ka neviens Ulmaņa diktatūras laikā pieņemtais likums nebija atzīstams par likumīgu, šis Civillikums tika pieņemts no jauna.
Pašvaldību jomā vajadzēja izdarīt izvēli, jo juridiskā ceļa ietvaros parādījās vairāki varianti. 1940. gada situācijas atjaunošana nozīmētu nedemokrātiskas, centrālās valdības ieceltas varas (dekoncentrētas valsts pārvaldes) izveidošanu administratīvajās teritorijās. Diktatūras laikā tika mēģināts teritoriālo pašvaldību aizstāt ar nozaru pašvaldību (kameru sistēma), kas vairāk bija raksturīga viduslaikiem un kurai līdzīgu pārvaldi izveidoja itāļu fašisti. Teritoriālās pašvaldības, kurās tiktu ievēlēti komūnu pārstāvji, neiederējās vadonības sistēmā, kur nebija vietas atšķirīgiem uzskatiem. Ulmanis tāpat kā Krievijas boļševiki, Itālijas fašisti un Vācijas nacionālsociālisti pauda tautas vienības ideju. Dažādi domājošas teritoriju pašvaldības traucēja šādas idejas īstenošanu.
Pavisam tika izveidotas sešas kameras: Tirdzniecības un rūpniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Rakstu un mākslu un Profesiju. Kameras bija valsts struktūras, kas atgādināja konsultatīvu (nevis lemjošu) arodu parlamentu. Tās bija MK kontrolēti konsultatīvi orgāni, kas tieši pakļāvās attiecīgām ministrijām. Atbilstošo resoru ministri uz trim gadiem iecēla kameru locekļus. Katrai kamerai tika pakļauts attiecīgo biedrību tīkls. Nākotnē bija plāni dot kamerām lielāku patstāvību, un šāda virzība jau bija novērojama 1939. un 1940. gadā, kad secībā, kādā tika izveidotas kameras, to sastādījušām biedrībām deva iespēju tās locekļus ievēlēt (atšķirībā no iepriekšējās kārtības, kad kameru locekļi tika iecelti).
Tautas fronte kameru atjaunošanas ideju noraidīja. Tika atbalstīta demokrātisku teritoriālo pašvaldību ideja, kādas tās pastāvēja no 1917. līdz 1934. gadam. Pašvaldību asociācijas izveide kļuva par vienu no šādas pašvaldību atjaunošanas sastāvdaļām. Raksturīgi, ka arī pirms nacionālās valsts proklamēšanas (tāpat kā pirms 1990. gada 4. maija) demokrātiski izveidotas pašvaldības, kas atbalstīja nacionālas valsts ideju, Latvijā jau pastāvēja. 1922. gada Satversme pašvaldības tikai pieminēja, nevis centās “atvasināt” no valsts. Toreiz katram bija skaidrs, ka pašvaldības, kas pastāv un darbojas pirms valsts, nav “jāatvasina”.
Otrs avots – Eiropas Vietējo pašvaldību harta. Tā ietver asociācijas veidošanas tiesības kā vienu vietējās demokrātijas pamata sastāvdaļām. Virzoties atpakaļ vēsturē – likvidējot komunistu un nacistu totalitāro režīmu okupācijas sekas, vietējie politiķi lūkojās arī nākotnē. Salīdzinājums ar Rietumu vecāko demokrātiju pieredzi rādīja, ka pašvaldību asociācijas visās šajās zemēs aktīvi darbojas un būtiski ietekmē nacionālo politiku.
Trešais avots – pašvaldību attīstības gaitā radušās praktiskās problēmas. Pašvaldības strauji ieguva varas subjekta statusu. Padomju laika likumi sākotnēji palika spēkā, taču tos arvien straujāk sāka nomainīt ar jaunām normām. Vairums jauno likumu lielākā vai mazākā mērā attiecās uz pašvaldībām. Vajadzēja izstrādāt praktisku pašvaldību interešu ievērošanas mehānismu. Tātad vajadzēja noskaidrot, kas un ar kādiem nosacījumiem drīkst runāt pašvaldību vārdā; kāds secinājums izriet no tā, ka četras pašvaldības izteikušās “par” un trīs – “pret”, bet atlikušo gandrīz 600 pašvaldību viedoklis nav zināms.
Toreiz LTF frakcija Augstākajā Padomē (tālaika parlamentā) veidoja vairākumu. Pie parlamenta Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas, ko tolaik vadīja viens no LTF līderiem Jānis Škapars, tika organizēts pastāvīgs pašvaldību politikas un parlamenta politikas koordinācijas orgāns – Pašvaldību nodaļa. Tā arī uzsāka darbu pie vienotas pašvaldību asociācijas veidošanas. Paralēlas darbības uzsāka LTF valde, kas aicināja pašvaldību politiķus uz konsultācijām par asociācijas veidošanu.
1991. gada vasarā pašvaldību vadītāji un Augstākās Padomes deputātu grupa devās braucienā uz Franciju, kur tikās ar franču pašvaldību pārstāvjiem, kā arī ar Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo varu pastāvīgās konferences pārstāvjiem. Pirms CLRAE (Vietējo un reģionālo varu kongresa) izveides līdzīgas funkcijas Eiropas Padomē veica šī pastāvīgā konference. Eiropas pašvaldību darbinieki ieteica pārņemt Baltijas valstīs demokrātisko valstu pašvaldību pieredzi, tajā skaitā izveidot asociācijas.
Pēc atgriešanās no Francijas personu loks, kas strādāja pie visas Latvijas pašvaldības aptverošas asociācijas izveides, tika paplašināts. Notika vairākas sanāksmes un lekcijas par Eiropas Vietējo pašvaldību hartas principiem. Viens no jautājumiem, par ko agrīnā stadijā diskutēja, bija parlamenta otrās palātas izveides iespēja no pašvaldību pārstāvjiem. Toreiz atbilstoši tālaika tendencei atjaunot 1934. gada situāciju izšķiršanās bija par vienpalātas parlamenta atjaunošanu saskaņā ar 1922. gada Satversmi. Šis lēmums neizrādījās īpaši tālredzīgs, taču atbilda ātrākam ceļam pretī valstiskajai neatkarībai. Vēlāk izrādījās, ka vienpalātas parlaments nesekmē Latvijas reģionālo attīstību, pakāpeniski radās doma pie šā jautājuma atgriezties. Taču to, kas palaists garām strauju revolucionāru pārveidojumu laikā, vēlāk atgūt ir ļoti grūti. Tādējādi tika nolemts izveidot vienotu asociāciju, lai tās iekšienē meklētu pašvaldībām kopīgus risinājumus.
