Vienotība
Pašvaldību esamība saskaņā ar definīciju nozīmē daudzveidību. Tā ir ne vien ticības vai uzskatu, bet arī interešu daudzveidība. Jebkurām divām pašvaldībām intereses var sakrist tikai daļēji. Papildus deputātu atšķirīgajiem politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem un pat ētiskajiem uzskatiem pašvaldībām ir raksturīga konkurence cīņā par resursiem. Ja viena pašvaldība šos resursus dabū, tad pārējām iespēja iegūt līdzīgus resursus samazinās. Lai varētu izvērtēt vienības sasniegšanas iespējas, nepieciešams detalizēti analizēt dominējošās atšķirības. Vairumā Rietumu demokrātiju galvenās konkurējošās grupas asociāciju iekšienē veido politiskās partijas. Ietekmi asociācijas iekšienē nosaka uzvara pašvaldību vēlēšanās. Lielā mērā pašvaldību politiķu uzvedību un pozīcijas nosaka partiju intereses.
Partiju dominante veidojas, ja kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām var iesniegt tikai politiskās partijas. Taču arī šajā gadījumā daudz kas atkarīgs no tā, cik homogēni ir nosacījumi dažādās administratīvajās teritorijās un pašvaldību veidos. Var gadīties, ka piederība pie pašvaldības veida vai teritoriālās grupas kļūst svarīgāka nekā piederība pie partijas.
No 1994. gada pašvaldību vēlēšanām līdz pat 2005. gada pašvaldību vēlēšanām Latvijā vairums deputātu tika ievēlēti nevis no politisko partiju sarakstiem, bet gan no vēlētāju apvienību iesniegtiem sarakstiem. Šādi veidojumi pilnīgāk atraisa vietējo iedzīvotāju aktivitāti, tomēr tie ir nestabilāki nekā politiskās partijas. Kamēr vēlēšanu sistēma to pieļāva, tikmēr šādi vēlētāju apvienību saraksti mazās un vidējās pašvaldībās bija daudz populārāki nekā partijas.
Saeima soli pa solim īstenoja vēlētāju apvienību ierobežošanas procesu. Tomēr tam sekoja pretreakcija – sāka veidoties t.s. reģionālās partijas, kas nestartē nacionālajās vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet ar labām sekmēm startēja pilsētās un lielākajos pagastos (administratīvajās teritorijās, kur reģistrēti vairāk nekā 5000 iedzīvotāju). Šāda parādība liecināja, ka Latvijas reģionos “Rīgas partijām” vēlētāji neuzticas. Tas liecina arī, ka nav pozitīvas reģionālās politikas. Saeimā pārstāvētās partijas līdz šim neizrādīja patiesu interesi par reģionālo attīstību.
Cits atšķirīgo interešu avots ir piederība noteiktam pašvaldību veidam. Maksimālais pašvaldību veidu skaits parādījās Administratīvi teritoriālās reformas gaitā – pieci pašvaldību veidi:
● pagastu pašvaldības;
● pilsētu (dēvētas arī par rajona pilsētām) pašvaldības;
● novadu (reformas gaitā apvienoto pilsētu un pagastu) pašvaldības;
● republikas pilsētu pašvaldības;
● rajonu (reģionālās) pašvaldības.
Kaut arī šie pieci veidi raksturo tikai divus juridisko kompetenču tipus – vietējās (pagasti, pilsētas, novadi) pašvaldības un reģionālās (rajonu) pašvaldības, tām ir atšķirīgas iespējas attiecībā pret valsts investīciju programmām un ES fondu izmantošanas iespējām. Tāpat atšķirīgas iespējas ir republikas pilsētu pašvaldībām, kam piemīt abu pašvaldību tipu kompetences. Mazo pašvaldību diskriminācija līdz šim bija sastopama visai bieži un tika pamatota ar pārliecību (no zinātniska viedokļa – absurdu pārliecību) par lielo struktūru un lielo organizāciju priekšrocībām.
Saskaņā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu pēc 2009. gada vēlēšanām paliek tikai novadi un republikas pilsētas vietējo pašvaldību statusā. Atšķirību likumā noteiktajās funkcijās nav. Papildus likumā noteiktajām obligātajām funkcijām gan novadi, gan republikas pilsētas varēs uzdot sev veikt patstāvīgi izvēlētas brīvprātīgas iniciatīvas, ja likums konkrēto iniciatīvu neaizliegs vai nepadarīs par neiespējamu to veikt pārāk stingru noteikumu dēļ. Likums uzdevis arī līdz 2009. gada 1. jūnijam iesniegt likumprojektu par apriņķiem.
Tādējādi katrs no trīs domstarpību avotiem – konkurence par resursiem, partiju politiskā konkurence un konkurence starp atšķirīgos apstākļos nonākušām pašvaldību grupām – darbojas pastāvīgi un rada priekšnosacījumus, lai pašvaldības savā starpā sastrīdētos. Tajā pašā laikā jau dibināšanas kongresā bija skaidrs, ka LPS jēga ir tieši vienota viedokļa sasniegšanā, tāpēc kopš pirmsākumiem uzvarējis viedoklis, ka dažādība jārespektē. Nav jāveido vienotas monolītas pašvaldības, bet to dažādie uzskati ir jāciena. Turklāt ne tikai jāciena, bet jāaizstāv tiesības formulēt savus, atsevišķām grupām raksturīgus viedokļus.
LPS nav jārīkojas kā savulaik Kārlim Ulmanim, kurš veicināja līvu asimilāciju un apkaroja latgaļu valodu. LPS pienākums ir veicināt dažādības apzināšanos un respektēt dažādības izpausmes. Katra pašvaldība var piedalīties tik daudzu asociāciju darbā, cik uzskata par lietderīgu. Tāpēc jau pirmajos pastāvīgajos statūtos, ko LPS pieņēma 1992. gadā, bija teikts: “LPS biedri savu specifisko interešu īstenošanai var veidot pašvaldību asociācijas un fondus.” LPS nekad nav pretojusies savu biedru līdzdalībai jebkādās asociācijās. Tieši līdzdalība šādās asociācijās palīdz labāk apzināt savas atsevišķās intereses un uz to līdzsvarošanas pamata meklēt konstruktīvu kompromisu.
Tā Latvijas Pilsētu savienībai ir daudz senāka vēsture, un sākotnēji rajonu pilsētas ne visai tiecās iestāties Pašvaldību savienībā. Gadu pēc LPS izveidošanas 2. kongresā tikai 16 rajonu pilsētas bija LPS dalībnieces. Kādu laiku visa Pilsētu savienība kopumā bija LPS biedre. Tikai pakāpeniski, proporcionāli LPS reālajiem sasniegumiem kopīgo interešu aizstāvēšanā pilsētas pa vienai iestājās kopīgajā asociācijā. Procesa noslēgumā tika atzīta par lietderīgu cita forma – rajonu pilsētas, būdamas LPS sastāvā, saglabāja arī savu vēsturisko pilsētu asociāciju. Pakāpeniski pilsētu asociācija kļuva par forumu atsevišķo interešu paušanai, vienlaikus gatavojot variantus pašvaldību kopējiem kompromisiem. Svarīgi arī, ka daudzos jautājumos visu grupu pašvaldībām ir kopīgas intereses, taču katra grupa kopīgajās prasībās iezīmē savu īpatnējo pievienoto vērtību.
Ar laiku tika izveidotas kopīga lēmuma pieņemšanas formas katrai no pašvaldību grupām – Pagastu apvienība, Lielo pilsētu asociācija, Novadu apvienība. Novadi, kas reformas gaitā veidojās brīvprātīgi, tāpat ieviesa kopējas koordinācijas sanāksmes. Izveidojot formālus vai neformālus forumus katram no pašvaldību veidiem, LPS kā kopīgā viedokļa meklētājas loma nevis samazinājās, bet gan pieauga.
Pašvaldību vienotību veicina arī likumā “Par pašvaldībām” ietvertā norma, ka sarunās ar Ministru kabinetu visu pašvaldību kopīgās intereses ir tiesīga pārstāvēt organizācija (1994. gadā – sabiedriska organizācija, tagad – biedrība), kuras biedri ir vairāk nekā puse no visu veidu pašvaldībām. Tādējādi, ja kāds pašvaldību veids nebūtu pietiekami pārstāvēts, formālās ikgadējās sarunas varētu nenotikt. Valdībai būtu iespējams pašvaldības sašķelt un izspēlēt vienas grupas pret citām.
Latvijas prakse pierāda, ka iespējai paust kopēju pozīciju ir lielas priekšrocības abām pusēm. Pašvaldības kopumā no tā iegūst katru gadu. No tā iegūst arī valsts ilgtermiņa intereses.
