Kas ir pašvaldība
Pārpublicēts no LPS žurnāla "LOGS" 2009.gada augusta numura "Pašvaldību deputāta rokasgrāmata"
Pašvaldība ir pašu vara. Šī vara nav absolūta, jo tai paralēli pastāv vēl vairāki citi publiskās varas veidi – Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO – globālās varas piemērs), Eiropas Savienība (ES – Eiropas mēroga varas piemērs), valstis vai pavalstis. Tāpēc pašvaldībai ir raksturīga likumā noteikta autonomijas vai pašvaldības pakāpe, un, jo lielāka pašvaldības autonomija – jo demokrātiskāka valsts, kuras teritorijas daļā pašvaldība izveidota.
Pašvaldības definīcija sniegta Eiropas Vietējo pašvaldību hartā (1). Latvija, pieņemot likumu 1996. gadā, ratificējusi šo starptautisko līgumu. Hartai ir augstāks juridiskais spēks nekā jebkuram nacionālajam tiesību aktam. Citas definīcijas, piemēram, likumā “Par pašvaldībām” (2) dotā, ir spēkā tiktāl, ciktāl tās nav pretrunā ar hartu. Šīs definīcijas var papildināt hartā noteikto pašvaldības jēdzienu, taču šo citu likumu teksti nekādā gadījumā nav traktējami pretrunā ar hartu. Arī veids, kādā pašvaldība tiek aprakstīta Valsts pārvaldes iekārtas likumā (3), nav definīcija, bet tikai hartas definīciju papildinošs vienas pašvaldības īpašības (darboties likuma ietvaros) skaidrojums.
Varas subjekts (tas, kam pieder vara pašvaldībā) ir teritorijas iedzīvotāju kopums, ko dēvē arī ar teritoriālo kopienu. Pašvaldība nozīmē teritoriālās kopienas tiesības un spēju patstāvīgi pārvaldīt savas teritorijas iedzīvotājiem nozīmīgus jautājumus. Šīs tiesības var ierobežot vienīgi Satversme vai likums.
Teritoriālās kopienas politiku nosaka vēlētāji, izvēloties savus priekšstāvjus jeb deputātus. Daļu no lēmumiem deputāti veic pašvaldības vārdā, otru daļu – valsts vārdā. Pašvaldības būtība saistās ar pirmā veida lēmumiem un to izpildi, jo šo lēmumu leģitimitāti nosaka pašvaldības domes (padomes) vēlēšanas. Otrā veida lēmumus pašvaldība pieņem un īsteno kā valsts palīgs (pārstāvis, aģents). Tas tiek darīts, lai samazinātu valsts izdevumus un sagādātu teritorijas iedzīvotājiem lielākas ērtības.
Latvijā bija izveidojušies divi vēsturiski pašvaldību mērogi – pagasta pašvaldības un apriņķa pašvaldības,
kas ar nelielām izmaiņām skaita un nosaukumu ziņā valsts teritorijā pastāvēja kopš 1866. gada pašvaldību reformas. Vietējo pašvaldību skaits svārstījās no 500 līdz 600, apriņķu (rajonu) skaits – no 19 līdz 56. Pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām Latvijā bija 41 novada, 424 pagastu, 50 rajona pilsētu, 7 republikas pilsētu un 26 rajonu pašvaldības (kopā 548 pašvaldības). Novadiem, rajonu pilsētām un pagastiem kompetences neatšķīrās, un tās dēvēja par vietējām pašvaldībām. Rajoniem bija reģionālo pašvaldību statuss, bet republikas pilsētām vienlaikus bija abu pašvaldību veidu kompetence.
Šīs rokasgrāmatas iznākšanas brīdī (2009.gada augustā) viena puse no administratīvi teritoriālās reformas ir noslēgusies, izveidojot 118 vietējās pašvaldības – 109 novadus un deviņas republikas pilsētas. Visām pašvaldībām ir vienāds – vietējo pašvaldību statuss. Jautājums par reģionālo pašvaldību izveidi joprojām ir aktuāls, taču reformas otra puse – reģionālo pašvaldību izveidošana – atlikta uz nenoteiktu laiku.
Reformas gaitā vietējo pašvaldību funkcijas tika paplašinātas, attiecinot uz tām līdzšinējo reģionu – rajonu funkcijas. Kompetences ziņā novadi tagad neatšķiras no republikas pilsētām. Palikuši divi atšķirīgi nosaukumi. Latviešu valodā ir trīs līdzīgi vārdi, gandrīz sinonīmi – pašpārvalde, vietvaldība un pašvaldība. Laika gaitā katrs no šiem vārdiem ieguvis atšķirīgu nozīmi. Pašpārvalde ir personu apvienība, kas īsteno patstāvīgi izveidotu pārvaldi. Parasti pieņem, ka pašpārvaldei, lai tā likumīgi iegūtu varu, nepieciešams likuma mandāts. Vietvaldība ir ietējā vara kādā noteiktā teritorijā. Parasti šo vārdu attiecina uz nacionālās valdības izveidotu varu. Pašvaldība ir noteiktā teritorijā dzīvojošo pilsoņu izveidota vietējā vara, kas darbojas šajā teritorijā. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā pašvaldības izveidošanas tiesības ieguvuši arī pārējo dalībvalstu pilsoņi, ja viņi dzīvo attiecīgajā teritorijā vai viņiem šajā teritorijā pieder nekustamais īpašums. Dažās valstīs pašvaldības izveidošanā piedalās arī citi teritoriālās kopienas locekļi – nepilsoņi.
===============================
(1). European Charter of Local Self Government. Šā starptautiskā
līguma 3. pants Eiropas Padomes oficiālajā (angļu)
valodā nosaka:
“Article 3. Concept of local self–government
1. Local self–government denotes the right and the ability of
local authorities, within the limits of the law, to regulate and
manage a substantial share of public affairs under their own
responsibility and in the interests of the local population.
2. This right shall be exercised by councils or assemblies
composed of members freely lected by secret ballot on the
basis of direct, equal, universal suffrage, and which may
possess executive organs responsible to them. This provision
shall in no way affect recourse to assemblies of citizens, referendums
or any other forms of direct citizen participation
where it is permitted by statute.”
Līgumu ratificēja Saeima ar 1996. gada 22. februāra
likumu “Par 1985. gada 15. oktobra Eiropas Vietējo pašvaldību
hartu”, kurā Latvija pievienojās 26 no 30 hartas
paragrāfiem. 1998. gadā Saeima ratificēja vēl trīs šīs hartas
paragrāfus. Latviskā (neoficiālā) versija:
“3. pants. Vietējās pašvaldības jēdziens
1. Vietējā pašvaldība nozīmē vietējo varu tiesības un spēju
likuma robežās regulēt un vadīt nozīmīgu publisko lietu
daļu uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs.
2. Šīs tiesības realizē padomes vai vēlētāju sapulces, kuru
locekļus brīvi ievēl, aizklāti balsojot, uz tiešu, vienlīdzīgu
un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata, kurām var būt padotas
izpildinstitūcijas. Šis princips nekādā veidā neietekmē
tiesības izmantot pilsoņu sapulces, referendumus un jebkuras
citas pilsoņu tiešās līdzdalības formas, kur to atļauj
likums.”
(2). Likums “Par pašvaldībām”. Pieņemts Saeimā 1994. gada
13. maijā. Šā likuma 3. pants nosaka: “Vietējā pašvaldība
ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības
– domes (padomes) – un tās izveidoto institūciju un iestāžu
starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā
likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu
un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot
valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju
intereses.
Rajona pašvaldība ir rajonu (reģionālā) pārvalde, kas ar vietējo
pašvaldību deleģētās pārstāvniecības – padomes – un
tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina
likumos noteikto funkciju un vietējo pašvaldību deleģēto
funkciju izpildi, ievērojot valsts un attiecīgā rajona administratīvās
teritorijas iedzīvotāju intereses.”
(3). Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts Saeimā 1994.
gada 13. maijā. Šā likuma 1. pantā dots skaidrojums: “Atvasināta
publiska persona – pašvaldība vai cita ar likumu
vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar
likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī
sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu. Tai var būt sava
manta.”
Savukārt šā paša likuma 8. panta ceturtā daļa paskaidro,
ka “pašvaldība, pildot valsts pārvaldes funkcijas, kas
saskaņā ar likumu nodotas tās autonomā kompetencē,
atrodas Ministru kabineta pārraudzībā likumā “Par pašvaldībām”
noteiktajā kārtībā un apjomā”. Atvasināšana
no valsts nozīmē, ka pašvaldības tiesību apjomu nosaka
valsts ar saviem likumiem. Tas nav pretrunā ar hartu, taču
nenozīmē, ka pašvaldība, pildot pašvaldībai raksturīgās
funkcijas, būtu padota valstij. Valsts tikai pārrauga pašvaldības
patstāvīgās darbības likumību.
