Lai varētu jums piedāvāt labāku saturu, lapā tiek izmantotas sīkdatnes. Apmeklējot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai.
Sapratu
Iepriekšējais
Nākamais

Hibrīdkarš, lai dezinformētu pašvaldību vēlētājus

Ja informācija kļūst vienpusēja, tad informācijas saņēmēji ir dezinformēti. Ar dezinformētiem vēlētājiem ir viegli manipulēt.

2016. gada 1. martā portālā tvnet.lv bija ievietots materiāls ““Sorainen” partneris: Latvijā pastāv nedemokrātiska anomālija – pašvaldības izdod laikrakstus”, kurā pausts zvērinātu advokātu biroja “Sorainen” partnera Agra Repša viedoklis.

Lai nepārstāstītu viņa aplamos secinājumus, kas dezinformē sabiedrību, aicinām katram pašam iepazīties gan ar tvnet.lv publikācijā pausto (http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/598425-sorainen_partneris_latvija_pastav_nedemokratiska_anomalija_pasvaldibas_izdod_laikrakstus), gan Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) viedokli.

1. Jautājumam par pašvaldību tiesībām izdot savus informatīvos izdevumus (tai skaitā – laikrakstus) ir vairāki aspekti, ko diskusijā iekarsušie pašvaldību tiesību aizliedzēji vai nu neizprot, vai nav pamanījuši. Jebkurā gadījumā katrā no šiem aspektiem tiek demonstrēta vai nu nezināšana, vai neinformētība, vai privātas intereses, kas ir pretējas sabiedrības interesēm.

2. Demokrātiskais aspekts. Pašvaldības demokrātiskā sistēmā nodrošina politisko, ekonomisko un sociālo uzskatu plurālismu. Politisko organizāciju spektrs pašvaldībās ir daudz plašāks nekā Saeimā, un tas attēlo Latvijas sabiedrībā pastāvošo vērtību, zināšanu un prasmju daudzveidību. Pašvaldības kompetence ir ierobežota un papildinoša ES un LR kompetencei, taču savas kompetences jomā pašvaldības politika ir patstāvīga (autonomās funkcijas). Atšķirīgi risinājumi šajā pašvaldību kompetences jomā netraucē kopējo valsts jautājumu risināšanu, toties dod salīdzināmu pieredzi – redzams, kuras pašvaldības ir veiksmīgākas un kā tas saistās ar ievēlēto deputātu uzskatiem.

Liela daļa diskusijā iesaistīto neizprot, ka pašvaldība nav valdības saimnieciskais aģents, kas tikai īsteno valdības uzdevumus un kuram pašam nav jāpieņem sarežģīti lēmumi. Šī neizpratne balstās uz domāšanu pagātnes kategorijās – PSRS totalitārisms īstenojās ar centralizētas vadības (izpildkomiteju sistēma) un centralizētas ekonomiskās plānošanas (valsts plāna) starpniecību. Šādā sistēmā vietējo deputātu padomes nekādus patstāvīgus lēmumus nepieņēma. Satraucoši ir tas, ka arī gados jauni žurnālisti nav pamanījuši, ka laiki ir mainījušies un viņu priekšstati neatbilst ne spēkā esošajiem likumiem, ne praksei.

Ja pašvaldība patstāvīgi pieņem sarežģītus lēmumus, tad tai ir pienākums ne vien informēt, bet arī skaidrot. Tas nozīmē, ka pašvaldībai jānodrošina, ka cilvēki uzzina ne vien galalēmumus par vietējo regulējumu, par vietējiem attīstības plāniem, par veiksmēm un neveiksmēm, bet arī saņem pamatojumus, kāpēc ir izlemts tā un ne citādi. Šie lēmumi nav bezpersoniski, ir jāparādās arī cilvēkiem, kas lēmuši un spēj komunicēt ar sabiedrību.

3. Antidemokrātiskais aspekts. Samazinot pašvaldību spēju izskaidrot īpatnējo, vietējo politiku, rodas situācija, kad vienīgais oficiālā viedokļa paudējs ir centrālā valdība, kas pārstāv valstī pie varas esošos spēkus un nav ieinteresēta, lai alternatīvi domājošo sasniegumi nonāktu vēlētāju redzeslokā. Pašvaldību tiešās, nepastarpinātās informācijas samazināšana ir vērsta pret politisko konkurenci un atspoguļo nevis rūpes par neatkarīgu reģionālo presi, bet gan centienus kontrolēt informācijas telpu un nodrošināt virzību uz totalitārismu.

Liela daļa diskusijā iesaistīto nepamana (vai izliekas nemanām) iecerēto aizliegumu saistību ar gatavošanos nākamajām pašvaldību un nākamajām Saeimas vēlēšanām. Gan abu centrālo sabiedrisko mediju novājināšanas politika, gan cīņa pret pašvaldību izdevumiem ir cieši saistīta ar centieniem kontrolēt informācijas telpu pirms vēlēšanām.

4. Tirgus nepilnība. Viena no tirgus nepilnības pamatformām ir situācija, kad prece vai pakalpojums ir publiskais (sabiedriskais) labums. Politikas autoru viedokļa izplatīšana par pieņemto politiku ir tāds pats sabiedriskais labums kā iespēja opozīcijai, vai pilsoniskajai sabiedrībai kritizēt un apšaubīt pieņemtos lēmumus. Indivīda iespēja novērtēt ir lielā mērā atkarīga no iespējas saņemt simetrisku informāciju – no abām pusēm. Aizliegt pašvaldībai paust savu viedokli ir tieši tikpat slikti, cik aizliegt to darīt opozīcijai.

Tirgus ekonomika parasti nespēj nodrošināt publisko labumu pilnā apmērā. Visiem ir skaidrs, kas “stāv” aiz pašvaldības izdevumiem, bet kas maksā par “neatkarīgo” privāto žurnālistiku, parasti nav zināms. Vienpusīga privātās vērtēšanas sistēma ir bīstama, jo ļauj manipulēt ar sabiedrības viedokli, neinformējot, kas ir šie manipulētāji. Cita lieta – ja pastāv līdzsvars, paralēli kritikai ir pieejama arī politikas autoru argumentācija.

Saskaņā ar jauno Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88. panta redakciju valsts vai pašvaldības iesaistīšanās uzņēmējdarbībā ir jāpamato divējādi: 1) jākonstatē, ka pastāv tirgus nepilnība (pašvaldības gadījumā šai nepilnībai var būt vietējs raksturs); 2) jāpierāda, ka ar citiem līdzekļiem nepilnības novēršana nebūs tik efektīva. Tas nozīmē, ka pašvaldības lēmumam jāievēro visi vietējie apstākļi – vienā gadījumā sadarbība ar privātajiem izdevumiem var būt pilnīgi pietiekama, citā jāizdod tikai informatīvais biļetens, vēl citā vislabāk nodibināt pašvaldībai piederošu avīzi komercsabiedrības formā.

5. Izšķērdēšanas novēršanas aspekts. Pašvaldību līdzekļi nav neierobežoti. Vietējai sabiedrībai svarīgi jautājumi jārisina pēc iespējas ekonomiskāk, ieguldot minimālu daudzumu nodokļu maksātāju līdzekļu, jāiegūst maksimālais efekts. To prasa arī Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums.

Nereti tiek maldinoši apgalvots, ka, nododot publisko funkciju privātajam sektoram, līdzekļus neizšķērdē. Šāds viedoklis ir daļai uzņēmēju, īpaši tiem, kas vēlas uzvarēt iepirkumā un pēc tam kārtīgi nopelnīt. Diemžēl fakti šādu pieņēmumu bieži vien neapstiprina. Ir gadījumi, kad pašvaldība vienojas ar privāto laikrakstu un atrod ekonomisku izdevīgumu savas funkcijas ārējai iepirkšanai. Tomēr lielā daļā gadījumu ir citādi – vajadzīgās informēšanas un skaidrošanas funkciju nodrošināšanai pašvaldības tēriņi ārējā iepirkuma nodrošināšanai būtu daudz lielāki. Diez vai daudzu pašvaldību iedzīvotāji piekristu būtiskam izglītības un kultūras finansējuma samazinājumam, lai atbalstītu privāto laikrakstu attīstību.

6. Jautājums par reklāmu pašvaldību izdevumos. Šis jautājums nav ne demokrātijas, ne konkurences jautājums. Šis ir jautājums par t.s. “valsts atbalstu” noteiktai privātā biznesa nozarei – reģionālajai presei. Prese eksistē, taču tā automātiski nenodrošina sabiedrisko labumu. Tajā pašā laikā tā var nodrošināt kādu daļu no šā labuma (kritisko vai pozitīvo, atkarībā no tā, kurā pusē ir konkrēto avīžu īpašnieki).

Lēmums, cik lielā mērā ierobežot reklāmu pašvaldību izdevumos, attēlo līdzsvaru starp divām interesēm: 1) teritorijas iedzīvotāju interesi samazināt budžeta finansējumu informēšanas nodrošinājumam pašvaldības vārdā (jo vairāk ievietos reklāmu, jo vairāk līdzekļu atbrīvosies pašvaldības pamatfunkciju veikšanai); 2) privātās reģionālās preses interesi saglabāties un attīstīties.

Iekrišana jebkurā no grāvjiem būtu slikta. Līdzsvarots lēmums varētu būt – neiebilst pret pašvaldības un sabiedriskā labuma aktivitāšu (sociālie uzņēmumi, sabiedriskā labuma NVO u.tml.) pasākumu bezmaksas reklamēšanu. Atsevišķos gadījumos varētu būt lietderīgi atļaut pašvaldību izdevumos arī komercreklāmu.

7. Jautājums par aizliegumu nodarboties ar profesionālu žurnālistiku. Pieņēmums, ka vieni rakstītāji ir “labie” profesionāļi, bet citi – “sliktie” neprofesionāļi, ir piemērs totalitārai domāšanai. Jebkādu žurnālistikas aizliegumu pašvaldību izdevumos var skatīt tikai šādā aspektā.

8. Bezmaksas izdevumu problēma. Pašvaldības pienākums ir sasniegt ar informāciju katru mājsaimniecību. Lielas tirāžas bezmaksas izdevuma esamība vai neesamība neizriet no vēlmes kaut ko darīt par velti, bet no situācijas analīzes. Ja vairums mājsaimniecību abonē laikrakstus, tad informācija var tikt nodota ar normālas avīzes starpniecību. Diemžēl pašlaik rakstīto presi lasa maz pat nacionālajā līmenī un lielākais dienas laikraksts nesen bija 10. vietā. Nespēja piesaistīt lasītāju ir arī privātās reģionālās preses pamatproblēma, nevis pašvaldību informatīvo izdevumu konkurence.

Pieaug interneta resursu lietošana, un mainās šo resursu patērētāju vecuma struktūra. 5–10 gados situācija ar drukāto laikrakstu nepieciešamību var kardināli mainīties – šie izdevumi būs vajadzīgi tikai īpaši atbalstāmiem ļaudīm. Tomēr pagaidām izšķirošais apsvērums ir nepieciešamība informēt visus iedzīvotājus par pašvaldības līdzekļu izlietojumu un par iespējām saņemt pakalpojumus.

9. Privātās reģionālās preses atbalsta problēma. Viedokļa monopols ir kaitīgs vairumā jautājumu (izņēmums – kara vai ārkārtas situāciju gadījumi). Tāpēc apstākļos, kad rakstītajam vārdam informācijas plūsmā pie iedzīvotāja vēl ir būtiska loma, reģionālajai presei būtu vēlams valsts atbalsts. Taču saskaņā ar Eiropā visur atzīto subsidiaritātes principu šo atbalstu jāorganizē pareizā varas mērogā. Tas pēc uzdevuma būtības ir risināms vienveidīgi, tāpēc ir valsts, nevis vietējā kompetencē.

Risinājums jāmeklē, balstoties uz vienotiem principiem visā Latvijā, turklāt samērīgi ar citām valsts prioritātēm. Tas varētu būt kāds centralizēti finansēts reģionālās preses atbalsta fonds.

Latvijas Pašvaldību savienība