Iepriekšējais
Nākamais

Vai samazināt pieļaujamo laiku pašvaldības vadītāja amatā?

Šo priekšvēlēšanu gaisotne Latvijā atšķiras no agrākajām ar vēlmi nomainīt tagadējās pašvaldības, šim mērķim izmantojot valsts budžeta apmaksātas Sabiedriskā medija programmas. Tas ir jaunums, ko agrāk valdošās partijas nav atļāvušās.

Priekšlikums samazināt atļauto laiku politiski ievēlēta vadītāja amatā ir skatāms saistībā ar iepriekš minēto aktivitāti. To nevarēs piemērot nākamajam pašvaldību darbības periodam, taču tas pauž to pašu ideju: vairums priekšsēdētāju esot aizsēdējušies.

Parasti vēlēšanu rezultātā Latvijā nomainās aptuveni trešā daļa pašvaldību priekšsēdētāju. Tas nodrošina zināmu stabilitāti: iepriekš uzsāktie darbi tiek turpināti, priekšrocības vietējiem vēlētājiem vai vietējiem uzņēmējiem tiek saglabātas. Nespējot ar idejām, priekšlikumiem vai agrāk paveikto pārliecināt vēlētājus, tiek rosināts pēc iespējas vairāk esošo vadītāju nomainīt.

Trešā daļa jauno nav maz. Tas nodrošina jaunas pieejas un ļauj labot iepriekš pieļautās kļūdas. Tas atbilst normālam pārstāvniecības demokrātijas vērtējumam – notiek pakāpeniska līderu nomaiņa.

Atšķirīgās vēsturiskās situācijās un atsevišķās teritorijās prasība ierobežot atrašanās laiku vēlētā amatā var dot gan pozitīvu, gan negatīvu efektu. Šādi ierobežojumi var kļūt tiesiski, to ieviešana prasa izmaiņas likumos un aprēķināmus papildu izdevumus, taču tehniskie un finansiālie jautājumi nebūt nav svarīgākie.

Vai priekšlikums ir lietderīgs? Minēšu dažus lietderības un nelietderības aspektus, kas varētu rosināt priekšlikuma piekritējus un pretiniekus precizēt savu viedokli.

 

Kārtības grozīšanas tiešās sekas:

1. Risks, ka neformālā līdera vietā būs jāievēlē mazāk efektīvs formālais

Dome ir teritorijas vēlētāju spogulis, viņi izvēlas sarakstu un pārvieto vēlamos kandidātus uz saraksta augšgalu atbilstoši saviem priekšstatiem par vēlamo vadību. Demokrātija nenodrošina prasmīgākos vadītājus, taču garantē iespēju nomainīt neveiksmīgus lēmējus. Vadītāju izvēlas deputāti.

Pašvaldības politiskais vadītājs ir domes priekšsēdētājs. Viņam nav jābūt profesionālim kādā noteiktā jomā. Vislabāk būtu, ja šis vadītājs būtu (vai kļūtu) profesionāls politiķis. Lai tehniski vadītu darbus, pašvaldībā obligāti tiek izveidots izpilddirektora amats, kurā būtu jāstrādā speciālistam vadīšanā. Atkarībā no domes priekšsēdētāja prasmēm un vadības stila dome deleģē izpilddirektoram lielāku vai mazāku vadības funkciju apjomu.

Lai novērtētu ievēlēšanas laika ierobežojumu, ir svarīgi saprast – kā Latvijā tiek iegūts un zaudēts pilsētas vai novada domes priekšsēdētāja amats. Lielākajā daļā pašvaldību tūlīt pēc vēlēšanām tiek uzsāktas sarunas ar mērķi izveidot vairākumu priekšsēdētāja ievēlēšanai. Šo sarunu gaitā tiek pārrunāti kopīgi veicamie darbi, lai vismaz daļēji izpildītu atšķirīgās priekšvēlēšanu programmās solīto. Deputāti no sava vidus meklē līderi, kas spēs nodrošināt pozitīvu virzību pilsētas vai novada attīstībā. Cilvēku no malas ievēlēt nevar – tam jābūt cilvēkam ar deputāta mandātu, kurš prot veidot komandu. Tādējādi sistēma veicina, ka amatā nonāk neformālais līderis.

Dažkārt procesā iejaucas politiskās partijas, kas kaulējas par amatiem pēc pašvaldību vēlēšanām, taču vairumā gadījumu šim procesam ir vietējs raksturs: ievēlētie deputāti meklē līderi, kurš var ap sevi apvienot darboties spējīgu koalīciju.

Aizliegums ievēlēt reālo līderi radītu situāciju, ka tiktu izvirzīts reālā līdera “aizstājējs”, kura loma būtu vadīt sēdes, pakļaujoties reālā līdera vadībai. Pirms kāda laika mēs varējām uzskatāmi novērot šādu situāciju Krievijā, kad Putinu uz laiku bija nomainījis Medvedevs.

2. Risks, ka samazināsies stratēģiskās vadības efektivitāte

Sistēma valsts un novadu pārvaldē ir izveidota tā, lai maksimāli kavētu pašvaldību īstenot vidēja termiņa vai ilgtermiņa pasākumus. Lai pašvaldība sasniegtu (vai vismaz tuvinātu) kādu mērķi, tai jāpārvar daudz vairāk problēmu nekā privātajam uzņēmējam.

Šis mērķis jāiestrādā savā attīstības stratēģijā, turklāt sabiedriskās apspriešanas gaitā var uzrasties pretinieki. Gatavojot stratēģiju, jānodrošina gan iekšējā, gan ārējā diskusija, jāsaprot, kas būs tiešie ieguvēji un potenciālie zaudētāji, jāparedz kompensācijas pasākumi zaudētājiem. Jāpārliecina centrālā valdība, ka šis pasākums vismaz līdzfinansējams no ES fondiem, un jāvienojas iekšienē, kādus darbus pašvaldība neveiks, līdzfinansējot iecerēto attīstības pasākumu. Aprakstītā procedūra aptuveni atbilst vienam ievēlēšanas periodam, taču iecere joprojām atrodas tikai uz papīra.

Lai tiešām saņemtu ES fondu vai citu valsts budžeta finansējumu, jāpārvar daudz birokrātisku šķēršļu. Pašu darbu veikšanai nepieciešams izstrādāt projektu (kas jāiepērk publiskajā iepirkumā) un jāatrod izpildītājs (kam atkal vajadzīgs publiskais iepirkums). Gan pirmā, gan otrā iepirkuma rezultāti var tikt apstrīdēti tiesas procesos.

Pārregulējuma dēļ (un tā nav pašvaldības, bet ES un valsts atbildība) tiek izšķērdēts ne vien laiks (izstiepjot vienkārši atrisināmus darbus daudzu gadu garumā, projekta idejas morāli noveco), bet arī milzu resursi. Pašvaldības darbiniekiem jāpilda neloģiskas prasības un jātērē spēki, atbildot uz visdažādāko kontrolētāju un uzraugu jautājumiem. Ja otrā vēlēšanu perioda beigās projekts jau ir pabeigts, tad sekas kļūs redzamas tikai trešajā periodā.

Šis hipotētiskais labas idejas ieviešanas piemērs ir domāts, lai ātrākas vadības nomaiņas rosinātāji novērtētu, ka pašvaldības vadītājam vajag pietiekami daudz laika, lai mērķtiecīgi daudzu gadu garumā pieturētos pie noteiktas attīstības koncepcijas un to īstenotu. Ilgtermiņa pozitīvas pārmaiņas mēs varam vērot tieši tajās pašvaldībās, kurās ir domes priekšsēdētāji “ilgdzīvotāji”.

Mākslīgi samazinot atļauto vadības laiku, pastāv risks, ka stratēģiskās vadīšanas vietā dominēs populistiski īstermiņa risinājumi.

Idejai par vadītāju straujāku nomaiņu ir jēga tad, ja vajag bezierunu izpildītājus. Ko liek, to dara. Biežā maiņa šķietami samazina korupcijas risku. Turpretī, ja vajadzīga gudra ilgtermiņa vadība, tad tās īstenotājiem jābūt orientētiem uz ilgāku periodu.

3. Risks, ka normālas profesionālās garantijas šķitīs par dārgu

Obligātai priekšsēdētāja nomaiņai būtu arī savi blakusefekti. Vairums deputātu pašlaik strādā ārpus pašvaldības iestādēm, to darbs notiek pamatā brīvajā laikā, izņemot domes un komiteju sēdes. Viņi saglabā savas profesionālās iemaņas vai savas uzņēmēja prasmes. Interešu konflikta apkarošanas likumdošana aizliedz to darīt domes priekšsēdētājam; pēc valsts amatpersonas pienākumu izbeigšanās nav tik viegli atrast dzīves ekonomisko pamatu. Ieviešot obligāto nomaiņu, būtu vai nu jāievieš garantijas (kā Valsts prezidentam), vai jāļauj saglabāt profesionālās iemaņas.

Arī pašreizējā sistēmā pašvaldības vadītājs ir profesionāli neaizsargāts. Par pašvaldības vadītāju nevienu nemāca, pirms nokļūšanas politiskā amatā cilvēkam lielākoties ir kāda karjera: tie ir skolotāji, zinātnieki, ārsti, uzņēmēji un citu visdažādāko profesiju pārstāvji, kuri, nonākot pašvaldības darbā, zaudē savu profesionālo kvalifikāciju. Ar nelieliem izņēmumiem šo kvalifikāciju uzturēt neļauj interešu konfliktu apkarošanas vārdā.

Taču domes priekšsēdētājs zaudē amatu jau nākamajā sēdē, ja viņa kolēģi izdomā izveidot citādu koalīciju. Tam nav vajadzīgi nekādi pārkāpumi – pietiek ar lēmumu strādāt citādi. Šādā brīdī nekādu priekšrocību darba atrašanā privātajā sektorā pašvaldības vadītājam nav. Termiņa ierobežošana liktu izskatīt jautājumu par garantijām, kas daļai sabiedrības varētu šķist par dārgu.

 

Kam šādi grozījumi būtu izdevīgi?

1. Nestabilitātes veicinātājiem

Biežāka vadītāju maiņa nozīmē nestabilitātes pieaugumu, kā sekas arī iedzīvotāju uzticības samazināšanos. Tas ir izdevīgi gan iekšējām, gan ārējām interešu grupām, kuru plānos ir ekonomiskā un politiskā nestabilitāte Latvijā.

Pirmkārt, tās ir lielvalstis, kurām nav vēlama ekonomiskā augšupeja ne Eiropas Savienībā, ne Latvijā. Otrkārt, tās ir ES dalībvalstis un starptautiskas korporācijas, kuras lūkojas uz Latviju kā uz savu preču un pakalpojumu tirgu un nevēlas produktivitātes pieaugumu. Nestabilitāte mazina interesi investēt, mazina interesi orientēties uz produktīvu un labi apmaksātu darbu.

Treškārt, tie ir iekšējie politiskie spēki, kuri savu īstermiņa mērķu sasniegšanai labprāt izraisītu zināmu haosu. Katrai politiskajai partijai ir savs dzīves cikls, tomēr nestabilitātes veicināšana pašvaldībās diez vai šo ciklu pagarinās. Ir tādi spēki, kuri seko ārvalstu interesēm, kuriem izdevīga vāja Latvija.

2. Partijām, kuru līdzšinējā reģionālā politika ir bijusi kļūdaina

Vairākas Saeimā pārstāvētās partijas nerada vēlētājiem iespaidu, ka tās gribētu palīdzēt teritorijām, kurās ir pastiprināta depopulācija, kurās nav labi apmaksātu darbvietu vai kuras ir ar sliktām komunikāciju iespējām.

Reģionālās politikas līdzeklis ir arī nodokļu politika. Šīs politikas rezultātā veidojas teritorijas ar lieliem vai maziem pašvaldību ieņēmumiem neatkarīgi no reālā labklājības līmeņa. Nevēlēšanās šādas kļūdas labot tāpat noved pie vēlētāju neuzticēšanās politikas autoriem.

Šo partiju saraksti negūst atbalstu lielākajā daļā pašvaldību, uzvar vēlētāju piedāvātie saraksti vai reģionālās partijas. Vēlētāji cer, ka šie deputāti rīkosies saskaņā ar vietējām vajadzībām un vietējām prioritātēm.

Nevarēdamas uzvarēt godīgā konkurencē, uz Rīgu orientētās partijas labprāt likumīgi nomainītu “nepareizos” vadītājus.

3. Ienācējiem politikā, kam nav skaidrības, kas Latvijā darāms

Katrās vēlēšanās parādās saraksti, kuru vienīgā priekšrocība ir solījums būt godīgākiem. Tam arī daudzi notic, jo nesaprot, ka pašvaldības vadīšana ir smags un komplicēts darbs, kurā jābūt zināmai skaidrībai, kā patiešām panākt vēlētājiem solītos labumus.

Tomēr šādu partiju vai sarakstu pārstāvji meklē vēl kādu ceļu, kā nokļūt pie varas. Tāpēc iespēja atcelt līdzšinējos vadītājus atbilst šādām interesēm – cerībā, ka nonākt pie varas varēs, arī nezinot, kas konkrētajā pilsētā vai novadā būtu darāms.

 

Kam šādi grozījumi nebūtu izdevīgi?

1. Iedzīvotājiem novados ar stratēģisko vadību

Formāli stratēģiskā vadīšana tiek īstenota katrā pašvaldībā saistībā ar Attīstības plānošanas sistēmas likumu. Taču patstāvīgu iniciatīvu īstenošanā ir gan aktīvākas, gan mazāk aktīvas pašvaldības.

Likums ļauj pašvaldībai galvenokārt censties īstenot likumā noteikto, pieņemot, ka tirgus neredzamā roka kopā ar valsts redzamo roku atrisinās pārējās problēmas.

Likums ļauj īstenot arī aktīvāku pieeju. Šādās pašvaldībās tiek analizētas gan valdības, gan tirgus nepilnības un pašvaldība patstāvīgi cenšas šādas nepilnības mazināt. Tas prasa lielāku uzņēmību un potenciāli rada lielākus konfliktus ar valdību vai atsevišķām uzņēmēju grupām. Tai pašā laikā stratēģiskajai vadībai šādās pašvaldībās nepieciešama lielāka stabilitāte.

Iedzīvotājiem otrā veida novados šādi grozījumi samazinātu potenciālos ieguvumus no ilgtermiņa politikas.

2. Uzņēmējiem novados, kuros izprot līdzsvaru starp konkurenci un savējo aizsardzību

Uzņēmējdarbības atbalstu regulē pretrunīgi likumi. Atbalstīt uzņēmējdarbību ir obligāts pašvaldības pienākums, darbība šajā virzienā pieder pie pašvaldības autonomajām (saskaņā ar patstāvīgu politiku veicamām) funkcijām. Tomēr gan ES, gan nacionālie likumi šādas iespējas ierobežo. Latvijā pastāv daudz iestāžu, kas rūpējas, lai pašvaldība nepalīdzētu savējiem iedzīvotājiem vai savējiem uzņēmējiem.

Ekonomikas teorija neapgalvo, ka protekcionisms vienmēr ir slikts. Gluži otrādi: aizstāvot savējos, var paātrināt strukturālas reformas vai īstenot sociālus mērķus. Politikas māksla nav atbalstīt konkurenci un pilnībā noliegt protekcionismu. Politikas māksla ir atrast iedzīvotāju atbalstītu un ekonomiski pamatotu līdzsvaru.

Šī māksla nerodas vienā dienā. Pašvaldības vadītājam nepieciešama pieredze, kura veido izpratni par pareizo līdzsvaru savējo atbalstīšanā un prasmi to īstenot likumīgā veidā. Pārāk strauja vadītāju maiņa mazinātu atbalstu uzņēmējiem (ne tikai no sava vidus: jebkurš uzņēmējs, kurš pērk īpašumu vai investē kapitālu, iesaistās vietējā ekonomikā).

3. Cilvēkiem, kas izprot nosacījumus straujākam ekonomiskās aktivitātes un labklājības pieaugumam

Subjektīvi izdevīgums vai neizdevīgums ir atkarīgs no saņemtās informācijas un zināšanām. Cilvēki, kas domā, ka pašvaldības vienīgais uzdevums ir rīkoties saimnieciski, izpildot likumā vai Ministru kabineta noteikumos uzdoto, tiek dezinformēti. Šādas dezinformācijas ietekmē biežāka pašvaldības vadītāju maiņa varētu likties izdevīga.

Realitātē nākotnes ekonomiskā attīstība Latvijā būs atkarīga no daudzveidības un prāta. Vajadzīgi gudri uzņēmēji, kas prot nopelnīt, maksājot lielas algas par produktīvu un radošu darbu. Te neder viena recepte, bet katrā teritorijā būtu vēlami atšķirīgi risinājumi.

Šādu atšķirīgu risinājumu veicināšanai nepieciešams laiks. Lai katram novadam atrastu savu atšķirīgu nišu no kaimiņu novada, lai katrā vietā atrastu īpatnēju veidu, kā kļūt starptautiski konkurētspējīgiem, ir vajadzīgs laiks un stabilitāte.

Noslēgumā gribētos atgādināt, ka sistēmas maiņu nevajadzētu pakārtot interešu grupu vēlmei nomainīt vienu vai otru pašvaldības priekšsēdētāju.

 

Māris Pūķis, Dr. oec.

LPS vecākais padomnieks