Iepriekšējais
Nākamais

Jauns ikgadējā protokola modelis

Šāgada Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) un Ministru kabineta (MK) domstarpību un vienošanās protokolā ir palicis tikai viens nesaskaņots jautājums. Vai tas ir labi vai slikti, parādīs pašvaldību un valdības sarunu attīstība nākamajos gados.

Sākot ar pirmo, 1994. gadā parakstīto protokolu, lielāko daļu teksta veidoja domstarpības. LPS prasīja vairāk, valdība piekrita “daļēji”, bet budžetu Saeimā iesniedza saskaņā ar “Ministru kabineta viedokli”. Sākotnēji protokols saucās “domstarpību un vienošanās protokols”. Šādas prakses galvenā priekšrocība bija precizitāte, ar ko Saeimas deputāti saņēma informāciju, kādas īsti ir atšķirības pašvaldību un valdības uzskatos par veicamajiem darbiem un to prioritātēm.

Likumā “Par budžeta un finanšu vadību” tika iestrādāts, ka protokols (ja tādu izdodas parakstīt) obligāti jāiekļauj valsts budžeta dokumentu paketē. Izveidojās prakse, ka paketes pēdējā lappusē atrodamie paraksti ir LPS priekšsēža un Ministru prezidenta paraksti. Neviens Saeimas deputāts nevarēja aizbildināties, ka nav neko dzirdējis par pašvaldību prasībām, tāpēc nepareizi nobalsojis.

Cits protokolā atspoguļoto domstarpību pielietojums bija tiesā (īpaši – Satversmes tiesā). Rakstot likumprojektus, ministrijas parasti neievēro likumā “Par pašvaldībām” paredzēto citos likumos noteikto pašvaldības autonomo funkciju un valsts pārvaldes deleģēto funkciju un pārvaldes uzdevumu uzdošanas kārtību. Tās “aizmirst” uzrādīt finansējumu, kas būtu izmantojams funkciju veikšanai. Šādā gadījumā jānoskaidro, vai pašvaldības ir uzņēmušās jaunos pienākumus veikt par saviem līdzekļiem (tādā gadījumā šo funkciju var traktēt kā obligāto) vai arī nav piekritušas (tādā gadījumā šo funkciju traktē kā brīvprātīgo iniciatīvu). Ja protokolā domstarpības ir atspoguļotas, tad tiesai funkcija jāklasificē kā brīvprātīgā iniciatīva. Šim pašam mērķim var kalpot LPS atzinumi par konkrētiem likumprojektiem valdībā un Saeimā, taču ikgadējais protokols bija uzskatāmāka un saprotamāka forma, ko grūti apstrīdēt.

Trīs reizes domstarpību un vienošanās protokolu vispār neizdevās parakstīt. Visos šajos gadījumos centrālā valdība izcēlās ar negausību, krasu pašvaldību daļas samazināšanu kopbudžetā. Divas reizes protokolu nevarēja parakstīt ar Andra Šķēles valdību, vienu reizi – ar Valda Dombrovska valdību. Visos trīs gadījumos LPS Dome balsoja pret parakstīšanu, apliecinot savu attieksmi pret valsts atbildības jautājumu risināšanu uz pašvaldību rēķina.

Taču šādas neparakstīšanas gadījumā zaudētājas ir abas puses – valdība konfrontē ar pašvaldībām un pieaug iespēja, ka valdība kritīs, Saeimai neatbalstot budžetu. Neaug valdības koalīcijas popularitāte reģionos: palielinās iespēja, ka attiecīgo partiju dzīves cikls noslēgsies. Taču zaudētājas ir arī pašvaldības, tās zaudē garantijas vai citus finanšu ieguvumus, kas nodrošinātu lielāku stabilitāti nākamajā gadā.

Tāpēc LPS stratēģijā parādījās tendence vairāk akcentēt kopīgo nekā atšķirīgo. Labāk panākt finansiāli derīgāku vienošanos nekā uzstāt uz savu taisnību. Labāk panākt kompromisu jaunajā likumdošanā nekā ļaut centrālistiem pilnīgi sabojāt nozares likumdošanu. Labāk panākt vienošanos strādāt pie problēmām nekā paust nesamierināmus viedokļus.

Tendence meklēt kompromisus nostiprinājās pēc 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas. Pieauga politisko partiju ietekme, kaut arī tā nav kļuvusi izšķirīga. Liela loma joprojām ir vēlētāju apvienību sarakstiem, kuri lielāku vērību pievērš vietējām, nekā nacionāla mēroga interesēm. Tāpēc pieauga LPS biedru atbalsts ar valdību vienota viedokļa meklējumiem. Tas izpaudās, mainot nosaukumu: “domstarpību un vienošanās protokols” pārtapa par “vienošanās un domstarpību protokolu”.

Šī gada protokolā gandrīz izdevās panākt vienošanos visos jautājumos. Taču šādas vienošanās panākšanai ir sava cena. Piemēram, pastāv atšķirīgi viedokļi par pašvaldības dibināto profesionālās izglītības iestāžu finansējumu. Iepriekšējos protokolos mēs uzzinātu, ka pašvaldības uzstāj uz nosacījumu vienlīdzību neatkarīgi no dibinātāja. Iepriekšējos protokolos mēs uzzinātu, ka valsts krasi samazina finansējumu pašvaldību dibinātām profesionālās izglītības iestādēm. Šī gada protokolā mēs uzzinām, ka puses vienojas “līdz 2018. gada 1. maijam izstrādāt profesionālās izglītības iestāžu programmu finansējuma modeļa projektu neatkarīgi no profesionālās izglītības iestādes dibinātāja, tai skaitā sagatavot priekšlikumu mācību stipendijas finansēšanai”.

Ieraksts par vienošanos paver iespēju konstruktīvam, abām pusēm vismaz daļēji izdevīgam risinājumam.

Kopumā varam konstatēt, ka abas puses ir gājušas savstarpējās izpratnes virzienā. Taču cieņas apliecinājums nenozīmē, ka rezultāts noteikti būs pozitīvs. Viss būs atkarīgs no valdības vēlmes risināt daudzās protokolā iezīmētās problēmas, kā arī no pašvaldību spējas vienoties par kopīgām pozīcijām.

Ja šajā protokolā paustā apņemšanās strādāt kopā nezudīs, tad arī forma atbildīs saturam un nākamajos gados dominēs tendence vienoties. Tas būs atkarīgs gan no valdības, gan no mums pašiem. Pretējā gadījumā nāksies atgriezties pie būtiskas nesaskaņoto jautājumu daļas.

Māris Pūķis,

Dr.oec., LPS vecākais padomnieks