Virkne mediju pēc advokātu biroja “Sorainen” iniciatīvas šonedēļ publicēja ziņu, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot pieņēmusi izskatīšanai laikraksta “Bauskas Dzīve” prasību pret Latvijas valsti, kurā Administratīvā rajona tiesa un Augstākā tiesa neesot novērsusi izteiksmes brīvības pārkāpumu (10. panta pirmā daļa: “Ikvienam ir tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no publisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neierobežo valstu tiesības noteikt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanas režīmu.”)
Pagaidām gan izskatīšana vēl nav uzsākta, iesniegumam ir piešķirts reģistrācijas numurs. Saskaņā ar procedūru tiesa izvērtēs, vai iesniegums ir pieņemams pilnībā vai vismaz kādā tā daļā. Praksē 90% šādu iesniegumu tiek noraidīti dažādu neatbilstību dēļ. Ja iesniegumu atzīs par pamatotu, tad puses mēģinās samierināt. Ja puses nevarēs samierināt, tad prasības izskatīs pēc būtības.
Kāpēc tad tāda steiga, izliekoties, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa tikpat kā jau izlēmusi? Tāpēc, ka 2. novembrī tiek gaidīts Administratīvās rajona tiesas lēmums, kurai Augstākā tiesa uzdevusi vēlreiz izskatīt dažus sava iepriekšējā lēmuma aspektus. Šādi maldinot sabiedrisko domu, tiek mēģināts izdarīt spiedienu uz tiesnešiem.
Reģionālais laikraksts “Bauskas Dzīve” nu jau divus gadus apstrīd Iecavas pašvaldības tiesības izdot savu laikrakstu “Iecavas Ziņas”. Krītoties vispārējai interesei par drukāto presi, tiek izmisīgi meklētas izdzīvošanas iespējas. Vaina netiek meklēta sevī, avīzes saturā un formā. Notiek mēģinājums iegūt monopolstāvokli vietējās informācijas tirgū, atņemt tiesības pašvaldībai nepastarpināti informēt iedzīvotājus.
Sūdzību būtība ir tāda, ka, iesaistoties pašvaldību izdevumam, samazinās interese pirkt privāto izdevumu, bet, ievietojot pašvaldības izdevumā reklāmu, samazinās arī reklāmdevēju interese par privāto izdevumu. Privātais izdevums kļūstot konkurētnespējīgs, un tam draudot bankrots.
Advokātu birojs “Sorainen” cenšas palielināt savu klientu loku, bez maksas pārstāvot privātā laikraksta un Latvijas Žurnālistu asociācijas intereses cīņā pret pašvaldībām. “Bauskas Dzīve” cīnās par savu izdzīvošanu, cerot, ka pēc pašvaldības laikraksta slēgšanas reklāmdevēji steigsies pie viņiem. Citi cīņā iesaistītie medijpratības eksperti un politiķi katrs vadās no savām interesēm. Jo skaļāk tiek stāstīts par sabiedrības interesēm, jo mazāk šādiem apgalvojumiem vajadzētu ticēt. Patiesībā kņadu ap pašvaldības izdevumiem izskaidro cīņa par informācijas telpu saistībā ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.
Strīds sākās ar SIA “Bauskas Dzīve” prasību 2016. gada sākumā Iecavas novadam atteikties no laikraksta izdošanas un pāriet uz informēšanu par pašvaldības lēmumiem, tajā skaitā pieprasot atteikties no reklāmas un kompensējot privātā laikraksta neiegūto peļņu. Kad pašvaldība prasību noraidīja, lieta nonāca Administratīvajā rajona tiesā. Prasības tika pastiprinātas, šoreiz jau prasot aizliegt pašvaldībai izdot jebkādu plašsaziņas līdzekli, pārmetot negodīgu konkurenci, mediju neatkarības principa pārkāpumu un citus nāves grēkus.
Taču Administratīvās rajona tiesas tiesnesis ar 2016. gada 17. oktobra lēmumu atteica pieņemt pieteikumu izskatīt lietu, jo tika konstatēts, ka nav tiesību normu, kas aizliegtu pašvaldībai izdot laikrakstu vai atļautu saimniecisko darbību reklāmas tirgū tikai medijiem, kuri netiek finansēti no pašvaldības budžeta. Atteikumā tika noraidīta arī daudzu citu prasību izskatīšana.
Pēc blakusprasības iesniegšanas Augstākajā tiesā tā izvērtēja atteikuma pamatotību. Atteikums skatīt prasību slēgt pašvaldības laikrakstu tika atzīts par pamatotu, taču tika uzdots atgriezties pie jautājuma par trešo personu reklāmas un sludinājumu ietekmi, neizslēdzot arī jautājumu par noteiktu kompensāciju radīto zaudējumu gadījumā.
Pašvaldībai savu iedzīvotāju, uzņēmēju un apmeklētāju, organizētās pilsoniskās sabiedrības informēšana jāveic pēc iespējas ekonomiskāk. Reklāma ir viens no izmaksu samazināšanas veidiem, bet izmaksu samazināšana tieši izriet no Publisko personu finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma. Taču valstij ir arī pienākums veicināt mediju telpā pausto uzskatu daudzveidību, tajā skaitā par dažādu uzskatu paudēju skaita palielināšanu. Līdz ar to jāatrod samērīgs līdzsvars starp tiešu mediju atbalstu (tā ir valsts funkcija) un pašvaldības izmaksu palielināšanu, radot priekšrocības privātajiem (tā var būt pašvaldības brīvprātīgā iniciatīva).
Zīmīgi, ka Augstākā tiesa savā 2017. gada 13. februāra lēmumā neapšauba reklāmu pašvaldību izdevumos kā tādu, bet rosina izskatīt jautājumu par “trešo personu” reklāmu. Tāpēc tika uzdots pirmajā instancē izvērtēt pašvaldības likumīgās rīcības (reklāmas izmantošana izdevumu taupīšanai nav aizliegta) samērīgumu. No samērīguma arī izrietēs lēmums par iespējamo kompensāciju.
Augstākā tiesa nenoraida jebkuru reklāmas iespēju, teiksim, šāds piemērs varētu būt saistīts ar publiskās funkcijas īstenošanu. Valsts bez maksas nodrošina iedzīvotājiem četru TV kanālu translēšanu. Tāpēc pašvaldība, nākot talkā valstij, palīdz izplatīt informāciju, arī bez maksas publicē šo TV kanālu programmas un tādējādi veic sociālo funkciju. Šajā gadījumā pašvaldība palīdz iedzīvotājiem, kuriem nav iespēju šo programmu iegādāties par naudu.
Lai valstī varētu pastāvēt Sabiedriskais medijs, tam tiek izdalīti budžeta līdzekļi. Pašvaldības atbalsts savam izdevumam pilda tādu pašu funkciju. Līdzīgi viedokļu dažādības veicināšanai arī privātajai reģionālajai presei būtu loģiski saņemt valsts atbalstu. Viens no šāda atbalsta veidiem ir samazinātā PVN likme.
Taču šāds pragmatisks lēmums cīnītājiem par dominanci informācijas telpā nelikās pietiekams, tāpēc turpinās mēģinājumi aizliegt pašvaldību laikrakstus – gan iesniedzot grozījumus Likumā par pašvaldībām, gan mēģinot panākt aizliegumus mediju politikas dokumentos, gan iesaistot Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kas varbūt nenoorientēsies pārmaiņu iniciatoru patiesajos mērķos.
Tieši pašvaldību nepastarpinātā līdzdalība informācijas telpā nodrošina plurālismu – atšķirīgu uzskatu par attīstības ceļiem un mērķiem konkurenci. 119 pašvaldībās ir pārstāvēts daudz plašāks dažādu uzskatu spektrs nekā Saeimā. Izmēģinot un izskaidrojot šos uzskatus, iespējams salīdzināt, kurā teritorijā veicas labāk, kāds ceļš ir vairāk piemērots Latvijai kopumā. Tāpēc viens demokrātisko diskusiju esamības nosacījums ir tieša – bez t.s. neatkarīgo mediju starpniecības – saruna ar iedzīvotājiem. Tas nevar būt viens “sabiedriskā medija” vai valsts monopols, jānodrošina visu pašvaldībās pārstāvēto spēku iespējas.
Tikpat svarīgi kā nodrošināt tiešu pašvaldības komunikāciju ar sabiedrību ir veicināt pilsoniskās sabiedrības un dažādu ekspertu iesaisti. To var nodrošināt privātie mediji, ja vien neveidojas privātais monopols. To nevar nodrošināt ne žurnālistu ētikas kodeksi, ne augsti medijpratības standarti. Katrs, kurš stāsta, ka visi godprātīgie žurnālisti, kas vadās no augstākajiem ētikas principiem, strādā privātajos medijos vai ka katrs privātais medijs nodrošina žurnālistu neatkarību, melo. Uzskatu daudzveidību un labu analīzes līmeni var nodrošināt tikai pietiekami plašs mediju īpašnieku loks, kas privātās informācijas telpu tuvina tirgum.
Šie abi komponenti ir vienlīdz svarīgi. Ja informācijas telpu stiprina tikai uz vienu pusi, līdzsvara zaudējums apdraud Latvijas demokrātisko iekārtu. Lai destabilizētu situāciju, nav jāuzsāk hibrīdkarš ar šaujamieročiem. Informācijas monopols var Latviju apdraudēt daudz nopietnāk. Tie, kas aicina ierobežot pašvaldību informācijas iespējas (tādējādi samazinot informācijas daudzveidību un pozitīvas informācijas pieejamību) vai kas cenšas neļaut nepastarpināti paust centrālās valdības viedokli, Latvijas valstiskumam ir daudz bīstamāki.
Mēs esam pieraduši domāt, ka ceturtā vara nodrošina demokrātiju. Šķietamais paradokss ir, ka ceturtās varas monopols var kļūt tikpat bīstams kā jebkurš cits monopols.
Pašvaldības nebūt necīnās pret privātajiem medijiem. Konflikti veidojas tikai atsevišķos gadījumos, ja kāda no pusēm ietiepjas.
Galvenais vērtētājs ir iedzīvotājs. Iedzīvotājam jāizlemj, vai viņš vēlas lasīt un saņemt arī pašvaldības izdevumu. Šogad veiktais SKDS pētījums pierādīja, ka pašvaldību izdevumos atrodamo informāciju iedzīvotāji uzskata par derīgu un nevēlas no tās atteikties.
Pašvaldību izdevumos atrodamā reklāma attiecas uz visai nenozīmīgu reklāmas tirgus daļu. Vairumam pašvaldību ir labas attiecības ar vietējiem privātajiem medijiem, un vairums pašvaldību politiķu ir gatavi ierobežot savu izdevumu piepelnīšanos. Pašvaldību vadītāji pēdējos gados daudzkārt atkārtojuši, ka ir gatavi sadārdzināt pašvaldības funkciju veikšanu, lai privātie mediji varētu izdzīvot.
Taču vietējā tirgus nepilnības būtu nepareizi vērtēt no centra. Pareizo atbildi par samērīgumu vislabāk var atrast katra pašvaldība, ņemot vērā savus konkrētos apstākļus.
Kandavas novada domes priekšsēdētājas Ingas Priedes komentārs telefonintervijā zemāk pievienotajā failā.
Māris Pūķis,
Dr. oec., LPS vecākais padomnieks
Telefonintervija ar Kandavas novada domes priekšsēdētāju Ingu Priedi