Lai varētu jums piedāvāt labāku saturu, lapā tiek izmantotas sīkdatnes. Apmeklējot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai.
Sapratu
Iepriekšējais
Nākamais

Ministru kabineta komiteja uzdod vienoties par veicamajiem darbiem jūras un liedaga reģistrēšanai

Latvijas Pašvaldību savienība aicina valdību ilgāk nevilcināties un jau līdz 2018. gada 1. septembrim izstrādāt kārtību, kādā Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā (Kadastrs) tiks aktualizētas valstij piederošā jūras liedaga robežas gadījumos, kad jūras augstākās bangas ir noskalojušas krasta līniju. Šāda prasība ietverta LPS atzinumā par Ministru kabineta noteikumu projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2012. gada 10. aprīļa noteikumos Nr. 263 “Kadastra objekta reģistrācijas un kadastra datu aktualizācijas noteikumi””.

Saeima, pieņemot Zemes pārvaldības likumu, uzdeva valdībai šādus noteikumus izdot līdz 2016. gada 31. decembrim, bet tas joprojām nav izdarīts.

Jūra dažādu faktoru ietekmē ir noskalojusi un turpinās noskalot krastus, tieši tāpēc Civillikuma 1104. pants kopš tā pieņemšanas pirmskara Latvijā nosaka: “Jūras piekraste pieder valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas.” Civillikuma “tēvi” normu izstrādājuši, lai nepieļautu ne liedaga, ne pašas jūras nonākšanu privātā īpašumā. Savukārt Tieslietu ministrijas un Valsts zemes dienesta līdzšinējā rīcība jautājuma risināšanā rada bažas par vēlmi ignorēt likumu, jo Kadastra kartē vairāku privātu īpašumu robežās atrodas ne tikai liedags, bet pat jūra.

Ņemot vērā, ka piekrastes erozijas procesi turpināsies, ir svarīgi regulāri aktualizēt valsts īpašumā esošo teritoriju, nepieļaujot ne teritoriālo jūras ūdeņu, ne daļas liedaga “nonākšanu” atsevišķu privātu personu īpašumā, kas ikvienam Latvijas iedzīvotājam apdraud brīvu piekļuvi jūrai. Gadījumā, ja tiks pieļauta iespējamība teritoriālos jūras ūdeņus “interpretēt” kā privātīpašumu, tad šobrīd uzmanības lokā esošā problēma ar “kuģi – māju” salīdzinājumā ar šādas rīcības sekām šķitīs pavisam maznozīmīga.

LPS aicina valdību ievērot Civillikumu, izpildīt Zemes pārvaldības likumā Ministru kabinetam noteikto uzdevumu un nepieļaut iespējamību, ka liedags vai pat jūras ūdeņi vairs nav valsts īpašumā tikai tāpēc, ka valsts nav noteikusi kārtību, kādā Kadastra kartē tiek aktualizēts valsts īpašumā esošais liedags.

LPS uzskata, ka Civillikuma autori bijuši ļoti tālredzīgi, nosakot, ka visa jūras piekraste līdz tai vietai, kuru sasniedz vai nākotnē sasniegs jūras augstākās bangas, ir visu Latvijas iedzīvotāju, nevis atsevišķu indivīdu īpašums.

12. februārī Ministru kabineta komitejas sēdē Ministru prezidents, uzklausot Latvijas Pašvaldību savienības aicinājumu, uzdeva Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai vienoties ar LPS par veicamajiem darbiem un to izpildes termiņu, lai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētu un aktualizētu informāciju par jūras piekrastes joslu. Atzīstami, ka LPS aicinājums nepieļaut nelikumīgu jūras un liedaga nonākšanu privātā īpašumā ir sadzirdēts!

---------------

Zvērināts advokāts Lauris Liepa ir sniedzis LPS šādu juridisko analīzi par to, ka likumā noteiktā jūras piekraste pieder valstij, neatkarīgi no dabiskās krasta erozijas procesiem:

Par īpašuma tiesībām uz jūras piekrastes joslu

Civillikuma 1104. panta otrais teikums noteic, ka jūras piekraste pieder valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. No šīs normas izriet imperatīvs noteikums, kas paredz valstij ekskluzīvas īpašuma tiesības uz jūras piekrasti līdz vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. Savukārt Zemes pārvaldības likuma 15. panta ceturtā daļa paredz, ka valsts īpašumā esošo jūras piekrastes joslu aizliegts atsavināt, ieķīlāt vai citādi apgrūtināt ar lietu tiesībām. Atbilstoši Zemes pārvaldības likuma 1. panta 6. punktam jūras piekrastes josla ir teritorija, kurā ietilpst jūras piekrastes ūdeņi un jūras piekrastes sauszemes daļa, bet tā paša panta 8. punkts noteic, ka jūras piekrastes sauszemes daļa ir teritorija starp jūras krasta līniju un vietu, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. Kopsakarā interpretējot Civillikuma 1104. pantu un Zemes pārvaldības likuma 15. panta ceturto daļu secināms, ka nepastāv tiesiska veida, kādā īpašuma tiesības uz jūras piekrastes sauszemes daļu līdz vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas, varētu nonākt privātpersonas īpašumā.

Kā atzīts tiesību doktrīnā, publiskie ūdeņi ir viens no publiskā valsts īpašuma veidiem. Civillikuma 1102. pants nosaka, ka pie publiskajiem ūdeņiem pieder jūras piekrastes josla, kā arī Civillikuma I pielikumā uzskaitītie ezeri un upes. Civillikuma I pielikums uzskatāmi un izsmeļoši norāda uz tiem ezeriem un upēm, kas ietilpst publiskajā valsts īpašumā. Savukārt, lai konkretizētu jūras piekrastes joslu, kas pieder valstij, izmantojams Civillikuma 1104. pants.

Civillikuma 1104. pants kā vienīgo parametru, pēc kā būtu iespējams noteikt jūras piekrastes joslas robežas, paredz vietu, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. Proti, jūras augstākās bangas ir mainīgs rādītājs, kas pats par sevi noteic valsts īpašuma robežas dabā. Ņemot vērā jūras līmeņa celšanos un krasta eroziju, jūras piekrastes joslas un attiecīgi publiskā valsts īpašuma robežas ir mainīgas. Līdz ar to jūras piekrastes joslas robežas nav nosakāmas, ņemot par pamatu konstantu robežvērtību, jo šāda pieeja neatbilstu dabas faktiskajam stāvoklim.

No iepriekš minētā izriet, ka publiskā valsts īpašuma pieaugums un piekrastes joslas robežas pārbīde ir dabiska procesa rezultāts, un valsts īpašuma tiesības uz vietu, līdz kurai sniedzas jūras augstākās bangas, rodas uz likuma pamata. Proti, uz šo gadījumu neattiecas Civillikuma regulējums par īpašuma tiesību iegūšanu ar piegūšanu, pieaugumu, ieilgumu vai nodošanu (atsavināšanu).

Civillikuma 1033. panta 1. punkts paredz, ka bez īpašnieka gribas īpašuma tiesības izbeidzas, kad lieta iet bojā. Civillikuma 1033. panta 1. punkts piemērojams arī gadījumos, kad privātpersona zaudē īpašuma tiesības uz to nekustamā īpašuma daļu, kas krasta erozijas rezultātā ir kļuvusi par jūras piekrastes joslu. Šajā gadījumā lieta “iet bojā”, jo Civillikuma 929. pants paredz, ka par īpašuma priekšmetu var būt viss tas, kas ar likumu nav noteikti izņemts no vispārējās apgrozības. Proti, lietas, kas ar likumu izņemtas no vispārējās apgrozības, nevar būt par īpašuma priekšmetu. Līdz ar to iestājoties priekšnoteikumiem, lai lieta tiktu uzskatīta par tādu, kas ir izņemta no vispārējās apgrozības, attiecīgā lieta kā īpašuma priekšmets beidz eksistēt, jeb “iet bojā”.

Tiesību doktrīnā ir norādīts, ka no vispārējās apgrozības parasti tiek izņemtas lietas, kuras pēc savas būtības nevar kalpot par īpašuma priekšmetu, t.i., tās nevar atsavināt, apgrūtināt utt. “No apgrozības parasti tiek izņemts valsts vai pašvaldību publiskais īpašums, kurš domāts iedzīvotāju vispārējo vajadzību apmierināšanai – publiskie ūdeņi, autoceļi, ielas u.tml. ”Uz to, ka publiskie ūdeņi, tajā skaitā arī jūras piekrastes josla, ir ar likumu izņemti no civiltiesiskās apgrozības norāda arī Zemes pārvaldības likuma 15. panta ceturtā daļa. Līdz ar to secināms, ka jūras piekraste līdz vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas, ir publiskais valsts īpašums, kas ir neatsavināms, uz ko nevar vērst piedziņu, ko nevar iegūt ar ieilgumu, vai arī apgrūtināt jebkādas privātās intereses. Jūras piekrastes josla nevar kļūt par privātīpašuma priekšmetu, jo tā pēc savas dabas ir paredzēta kopīgai lietošanai.

No visa iepriekš minētā secināms, ka krasta erozijas rezultātā privātpersona zaudē īpašuma tiesības uz nekustamā īpašuma daļu, līdz kurai sniedzas jūras augstākās bangas, un īpašuma tiesības uz šo nekustamā īpašuma daļu pāriet valstij. Privātpersona zaudē īpašuma tiesības un valsts iegūst tās uz likuma pamata.

Papildus norādāms, ka privātpersonu šādā gadījumā neaizsargā tiesiskās paļāvības princips. Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk – Satversmes tiesa) ir norādījusi, ka indivīds atbilstoši tiesiskās paļāvības principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Privātpersona var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko tai piešķir tiesību normas. Tiesiskās paļāvības principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīgā, kā arī vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs. Šajā sakarā norādāms, ka Civillikuma 1104. panta redakcija nav grozīta no Civillikuma pieņemšanas. Proti, valsts šādā gadījumā neveic aktīvas darbības (piemēram, nepieņem jaunas normas), kuru rezultātā privātīpašuma daļa tiktu izņemta no civiltiesiskās apgrozības. Turklāt, saprātīgai personai, kurai pieder īpašums, kas robežojas ar jūras piekrastes joslu, būtu jāparedz, ka jūras līmeņa celšanās un krastu erozijas rezultātā tās īpašuma tiesības balstoties uz Civillikuma normām var tikt ierobežotas.

Turklāt ir noraidāmi argumenti, ka no Zemes pārvaldības likuma regulējuma izriet privātpersonu tiesības paturēt īpašumā erozijas rezultātā izveidojušos jūras piekrastes joslas daļu. Atbilstoši Zemes pārvaldības likuma 2. pantam likuma mērķis ir veicināt ilgtspējīgu zemes izmantošanu un aizsardzību. Savukārt likuma 1. panta pirmās daļas 15. punkts nosaka, ka zemes pārvaldība ir zemes politikas īstenošanas pasākumu kopums, kura mērķis ir veicināt ilgtspējīgu zemes izmantošanu un aizsardzību. Tātad likuma mērķim un jēgai pretējs būtu pieņēmums, ka privātpersonām varētu piederēt īpašuma tiesības uz jūras piekrastes joslas daļu, jo jūras piekrastes josla ir paredzēta kopīgai lietošanai. Zemes pārvaldības likums neregulē īpašuma tiesību iegūšanu, zaudēšanu vai pāreju, bet gan zemes politikas īstenošanas pasākumu kopumu.

Zemes pārvaldības likuma 13. panta pirmās daļas 5. punkts paredz, ka Ministru kabinets izdod noteikumus par kārtību, kādā Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrē un aktualizē informāciju par jūras piekrastes joslu un iekšzemes publiskajiem ūdeņiem. No tā izriet, ka likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt kārtību, nevis ierobežojumus. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumā ietverts formulējums “noteikt kārtību” ietver sevī tiesības noteikumos regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo aspektu. Jēdziens “kārtība” nozīmē norises īstenošanas veidu vai darbības organizāciju. Tātad arī Ministru kabinetam nav pilnvarojuma noteikumos vērtēt jūras piekrastes joslas īpašuma tiesību jautājumus un tieši vai netieši paredzēt Civillikuma regulējumam pretējus noteikumus. Tā vietā ir nosakāma kārtība kādā inter alia tiek aktualizēta informācija par jūras piekrastes joslu, tajā skaitā, jūras piekrastes joslas izmaiņām dabā.

Par tiesībām uz kompensāciju

Civillikuma regulējums neparedz personu tiesības uz kompensāciju gadījumos, kad krasta erozijas rezultātā ir mainījusies jūras piekrastes joslas robeža un privātpersona zaudē daļu sava īpašuma. Tāpat Civillikums neparedz, ka šādos gadījumos nekustamā īpašuma daļa būtu atsavināma valsts vai sabiedriskām vajadzībām. Kā jau iepriekš norādīts, valsts iegūst īpašuma tiesības uz jūras piekrastes joslu balstoties uz likumu, nevis nodošanas (atsavināšanas) ceļā vai citā Civillikumā paredzētājā veidā. Tāpat nav piemērojams Civillikuma 1103. pants, jo valsts negroza publisko ūdeņu sarakstu un neieskaita privātus ūdeņus publiskos.

Balstoties uz to, ka valsts īpašuma tiesības iegūst uz likuma pamata, šādos gadījumos nav piemērojams arī Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likums. Arī Satversmes 92. panta trešais teikums, kas ir tieši un nepastarpināti piemērojams, uz šādiem gadījumiem neattieksies, jo valsts īpašumtiesības uz jūras piekrastes joslu un privātpersonas īpašuma tiesību izbeigšanās lietai beidzot eksistēt, nav uzskatāms par nepamatotu tiesību aizskārumu. Turklāt, kā jau iepriekš konstatēts, personas šādos gadījumos nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības principa aizsardzību.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, secināms, ka valstij nav pienākuma atpirkt jūras piekrastes joslas daļu, kas iepriekš bijusi privātpersonas īpašuma tiesību priekšmets, kā arī valstij nav normatīvajos aktos paredzēts pienākums šādos gadījumos izmaksāt privātpersonām kompensācijas vai segt zaudējumus.”

 

Sanita Šķiltere,

LPS padomniece finanšu un ekonomikas jautājumos