Pašvaldību sadarbības tīkls “Vietējo vērtību un resursu izmantošana attīstībai” jeb “reģionālais tīkliņš” ir viens no LPS “jaunveidojumiem”, tāpēc interesentu loks turpina paplašināties. Pēc pirmajām tikšanās reizēm Mārupē un Dobelē trešā sanāksme notika Aizputē 27. septembrī. Liels paldies pašvaldībai par lieliski noorganizēto tikšanos! Sadarbības tīkla organizatores LPS padomniece reģionālās attīstības jautājumos Ivita Peipiņa un padomniece attīstības un plānošanas jautājumos Gunta Lukstiņa izteica prieku par jaunpienācējiem. Acīmredzot temats “Pilsētu un ciemu reģenerācija (“vietu dzīvināšana”) – vietējais resurss attīstībai” ir vitāli svarīgs laikā, kad Latvijā daudzviet samazinās iedzīvotāju skaits un termins “sarukšana” ir realitāte.
LPS ļaudis gādāja par tikšanās tematisko pusi, savukārt rūpes par “tehnisko” pusi – lieliski izplānoto un organizēto dienu ar bagātīgiem iespaidiem par Aizputes novada “dzīvināšanas” meklējumiem un atradumiem ciemiņiem sarūpēja domes tūrisma vadītāja Signe Pucena, kas reizē ir viena no pirmajām “dzīvinātājām” starpnozaru mākslas grupā “Serde” (par to lasiet materiāla beigu daļā).
Tikšanās dalībniekus īsā uzrunā sveica Aizputes novada domes priekšsēdētāja jaunievēlētais vietnieks Andris Jankovskis, kuram šī bija pirmā oficiālā uzruna. Viņš pauda prieku par to, ka pašvaldības dzīvi jūtami mainījuši jauni cilvēki ar jaunām idejām. Novada dome jau trešo gadu rīko projektu konkursus, kuros saņemtais finansiālais atbalsts ir “starta kapitāls” vēl citām iecerēm. Diemžēl Aizputes problēma, kura gaida risinājumu, ir senā koka apbūve, kas nereti tuvojas graustu statusam.
Par Aizputes novada tūrisma “jaunās ēras” sākumu uzskatāms 2012. gads, kad pēc uzvaras konkursā šī sfēra nonāca Signes Pucenas pārziņā. Viņa klātesošos iepazīstināja ar Aizputes “dzīvināšanas” pieredzi. Tika izveidota atraktīva mājaslapa “www.visitaizpute.lv” latviešu un angļu valodā. Latvijai neierasto risinājumu brīvajā programmatūrā izskaidro fakts, ka tūrisma interneta vietnes autors ir tolaik “Serdē” dzīvojošais mākslinieks no Meksikas. 2012. gadā pēc pārdzīvotās krīzes novadā piedāvājums tūristiem bija niecīgs, tagad viesu namu skaits dubultojies. Signe gan to skaidro arī ar ekonomikas izaugsmi. 2014. gadā vēsturiskajā centrā atjaunotā ēkā darbu sāka Aizputes novada Tūrisma informācijas un mūžizglītības centrs (visai neparasts, bet būtisks salikums!).
Viens no novada galvenajiem resursiem ir kultūrvēsturiskais mantojums, kuru iedzīvināt palīdz radošo iniciatīvu grupas – “Serde”, “Cita abra”, “Pilskrogs”, “Linmeijers” u.c. Tie ir gados jauni, radoši un netradicionālām iecerēm bagāti cilvēki. Mantotā “bagātība” ir prāva – Aizputes novadā ir vairāk nekā 20 pilis, muižas un pusmuižas (tās iemūžinātas pat īpašā spēlē). Astoņas no tām pieder pašvaldībai. Senajās ēkās iekārtotas skolas, muzeji, arī pansionāts. S. Pucena atzīst, ka pašmāju tūristus īpaši vilina dabas daudzveidība un atpūtas iespējas dabā. Ciemiņi var izbaudīt laivošanu Tebrā un Durbē, kopā ar ornitologu Ritvaru Rekmani izstaigāt 15 putnu vērošanas maršrutus.
Nākotnes Aizputei būtiski ir pabeigt atjaunot ūdenstorni ar skatu platformu, apgleznot Atmodas un Kalvenes ielas namu sienas, kā tas jau redzams pie ieejas “Serdes” pagalmā – veltījums sezonas noslēguma pasākumam “Āboļošana”. Izrādās, ka tieši citvalstu mākslinieki bijuši tie, kas pievērsa vietējo uzmanību šķietamam sīkumam – novada daudzajām ābelēm, kuras kļuva par “resursu” jaunai iecerei. Trešais, pats vērienīgākais, sapnis saistās ar Livonijas ordeņa pils atjaunošanu vai vismaz konservēšanu. Par ieceres izkustēšanos liecina vides objekts “Bruņinieks”, pie kura ciemiņi labprāt fotografējas. Ar vēl vienu resursu – tūrisma uzņēmējiem – viesi iepazinās klātienē tikšanās otrajā daļā, bet sanāksmes turpinājumā savā pieredzē dalījās vēl divu Kurzemes pašvaldību – Liepājas pilsētas un Kuldīgas novada pārstāvji.
Kuldīgas novada Attīstības aģentūras direktors Kaspars Rasa uzņēmās izklāstīt “politisko daļu” par viņu galveno resursu – Kuldīgas vecpilsētu Ventas senlejā, kā šo “pērli” sauc UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā. Par centieniem to dzīvināt gan ar sabiedrisko rosību, gan darījumu aktivitātēm uzņēmējdarbībā, gan mērķi – vērtības saglabāt un piepildīt ar radošām idejām. Kaut arī iedzīvotāju skaits ir samazinājies, tomēr līdzīgi kā Aizputē arī Kuldīgā atgriežas vai pārceļas uz dzīvi jauni, radoši cilvēki. Investīcijas pēdējos gados koncentrētas publiskajos objektos, kaut arī daļu būtu vieglāk celt no jauna pļavā. Būtiska ir sabiedrības iesaiste, tāpēc rodas jauni “iedzīvinoši” pasākumi, kas savukārt paver iespējas uzņēmējiem, kas to visu apkalpo. Šogad iedibināta “Restorānu nedēļa”, atklāta Jauniešu māja. Aktīvi darbojas Mākslinieku rezidence, noslēgts līgums ar LIAA Biznesa inkubatoru un LMA par mākslas un radošo klasteri. Grūti pateikt, kura iecere kādu labumu dod, tomēr kopējā tendence jūtama – aug kafejnīcu un restorānu, nakšņotāju skaits viesnīcās un atpūtas namos.
Kuldīgas novada Restaurācijas nodaļas vadītāja Ilze Zariņa turpināja ar kuldīdznieku īpašo pieredzi autentiskās pilsētvides dzīvināšanā, kurā viņi pelnīti jūtas pionieri. Vecpilsētas īpašo vidi ar viduslaiku pilsētām raksturīgo plānojumu veido vairāk nekā 400 ēku (60% no tām ir koka ēkas), kas būvētas 17. līdz 19. gadsimtā. To, kā Kuldīgā soli pa solim, zinātniski pamatoti veikts pētījums un katras ēkas inventarizācija, uzskaitot nepieciešamos remontdarbus, izstrādāts īpašs krāsu katalogs, vislabāk detalizēti izpētīt prezentācijā. Izpētes darbu sākumā atbalstu deva norvēģu finanšu instrumenta līdzekļi. Protams, šajos darbos īpaši nozīme ir izveidotajam Kuldīgas restaurācijas centram, kam ne tikai jāgādā par seno ēku saglabāšanu nākamajām paaudzēm, bet arī jāturpina amatniecības tradīcijas. Ne tikai speciālistiem, bet – kas ir pats svarīgākais – pilsētas iedzīvotājiem, kuri centrā paši var iesaistīties savu namu logu glābšanā, no jūnija līdz septembrim lietpratēju vadībā tos apkopjot. Protams, vecpilsētas ēku remonta noteikumi ir stingri – nekādi plastmasas logi, fasādes atjaunot drīkst tikai ar senajiem materiāliem un atbilstošajā tonalitātē. Tam, ka stingrās prasības nav kaprīze, bet objektīva nepieciešamība, kuldīdznieki īsti noticēja pēc 2013. gada, kad vecpilsēta ieguva UNESCO atzinību. Līdz tam tāda bija tikai Rundāles pilij. Projekts “Dzīvojam ar kultūras mantojumu” palīdz arī mainīt attieksmi pret senajām ēkām, mudinot ne vienu vien inteliģences pārstāvi pamest padomisko namu ērtības un izvēlēties sev mitekli kādā no senajām centra ēkām. Kuldīgas “iedzīvinātāji” vis neizvēlas Vācijai raksturīgo perfekto namiņu uzpucēto smukumu, bet skandināvisko attieksmi pret seno patinu kā vērtību. Pilsētas bagātība un jaunie tūrisma piedāvājumi redzami prezentācijā.
Protams, tikšanās dalībniekus interesēja, kā tas finansiāli iespējams. I. Zariņa pastāstīja, ka nodaļas trīs arhitektiem algu maksā pašvaldība. Logu apkope gadā izmaksā trīs līdz piecus tūkstošus eiro no nodokļu maksātāju naudas, jo svarīgi parādīt ēku saimniekiem, ka darīt var, drīkst un vajag! Deviņos darbības gados nodaļa no visdažādākajiem fondiem piesaistījusi aptuveni 400 tūkstoš eiro, kas ieguldīti seno ēku restaurācijā. I. Zariņa uzsvēra, ka visos konkursos kuldīdznieki startē uz līdzīgiem pamatiem, vecpilsētas īpašais statuss nekādas priekšrocības nedod. Konsultācijas iedzīvotājiem ir bezmaksas.
Tieši senajām ēkām, faktiski “graustiem”, bija veltīts vēl viens Kurzemes stāsts. Liepājas pilsētas būvvaldes teritorijas plānotāja Anete Bērziņa un Liepājas pieminekļu aizsardzības inspektore Ilze Bernāte tikšanās dalībniekiem vēstīja īpašo stāstu “161+ iespēja Liepājai”. Pašvaldība kopā ar būvvaldi tika apzinājusi 216 kritiskā stāvoklī esošās ēkas. Nojaukt nācās 20, tika sakārtotas 35, bet 161 nams atbilda tikšanās tematam par dzīvināšanas iespējām. Starp tiem ir arī kultūras pieminekļi. Darbu ar “graustiem” uzsāka 2013. gadā, jo to paredzēja 2012. gada beigās pašvaldības pieņemtie saistošie noteikumi par teritorijas kopšanu un būvju uzturēšanu. Šīs ēkas ne tikai bojāja Liepājas tēlu, bet arī radīja draudus iedzīvotājiem. Turklāt “graustus” nereti tirgoja par neadekvāti augstu cenu. Prezentācijā, kuru runātāja atzina par ne sevišķi pozitīvu (toties patiesu gan!), redzamas vairākas kartes, kur dažādos aspektos parādīti vidi degradējošie objekti, arī daži “graustu” stāsti ar konkrētām adresēm. Informācija par “graustiem” skatāma arī pašvaldības mājaslapā.
Kā notika dzīvināšana? Anete Bērziņa uzsvēra, ka pašvaldība var palīdzēt, motivēt, atbalstīt, bet iniciatīvai jānāk no cilvēkiem! Izrādās, ka Liepājā organizētas īpašas ““Graustu” ceturtdienas”, kad šo ēku iedzīvotāji aicināti uz pārrunām, kopā apspriežot situāciju. Gadījumos, kad otra puse neizrāda gatavību sadarboties, tiek piemērots paaugstināts nekustamā īpašuma nodoklis vai naudas sods. Taču būvvalde nav ieinteresēta sodīt, bet sadarboties. Turpmākais scenārijs var būt atšķirīgs: ēkas var atdzimt ražošanas vajadzībām, iekļaujoties industriālajos parkus; pēc sakopšanas privātīpašumu var izmantot publisko pakalpojumu sektorā, bet nams var kļūt arī par iekārojamu mājvietu.
Ilze Bernāte turpināja, pievēršoties kultūras pieminekļu saglabāšanai un pašvaldības līdzfinansējumam. 2015. gadā Liepājas pilsētas dome pieņēma attiecīgu lēmumu un saistošos noteikumus, un jau trešo gadu sekmīgi darbojas atbalsta programma šiem īpaši nozīmīgajiem projektiem. Līdzekļus var saņemt fiziska vai juridiska persona ēkas restaurācijai vai konservācijai. Liepājas pārstāvju prezentācijā detalizēti analizēts arī finansējums konkrētiem restaurācijas vai konservācijas darbiem, piemēram, būvdarbu veikšanai pašvaldības atbalsts ir 75% apmērā, taču ne vairāk par 20 000 eiro. Kultūras pieminekļu līdzfinansējums trijos gados jūtami aug – no 49 tūkstošiem 2015. gadā līdz 120,5 tūkstošiem eiro šogad, kad pietrūka līdzekļu, lai atbalstītu visus projektus! To, cik pārsteidzoši pārvērtības izskatās dzīvē, vislabāk vērtējiet prezentācijas fotoattēlos “pirms” un “pēc”.
Triju Kurzemes pašvaldību vērtību iedzīvināšanas iedvesmojošos stāstus apkopojot, LPS padomniece Gunta Lukstiņa atzina, ka visi tie atspoguļo mūsdienīgo attīstības tendenci – aprites ekonomiku, ar kuru sadarbības tīkla dalībniekus iepazīstināja VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere. Tēlaini to var salīdzināt ar kājas ielikšanu ciet krītošās durvīs. Gadu desmitiem esam dzīvojuši “lineāri” – nopērkam, lietojam, izmetam. Tomēr, pasaules iedzīvotāju skaitam pieaugot, visa veida resursu apjoms sarūk un neatjaunojas. Tas liek nopietni pārdomāt to, vai nedzīvojam tikai šai dienai, aizmirstot par nākamo paaudžu vajadzībām. Tāpēc pasaulē un Eiropas Savienībā arvien vairāk ieskanas prasība pēc aprites ekonomikas jau līdz 2030. gadam. Kad produkts ir sasniedzis dzīves cikla beigas, tas vis nenonāk atkritumos, bet resursi paliek ekonomikā, tos izmanto atkal un atkal, lai radītu papildu vērtību. Pieci “vaļi” ir: pārtikas izšķērdēšana (Latvijā katrs cilvēks gadā izmet ap 130 kg pārtikas); bioloģiskie resursi – kā no viena produkta iegūt pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību; kritiskās izejvielas, kas šķietami nesaistās ar Latviju, kur dārgmetālus neiegūst, bet apdomāties mudina, piemēram, fakts, ka no 500 mobilajiem telefoniem var iegūt kilogramu zelta; plastmasa – pat Arktikas ledājos tagad var atrast plastmasas blāķus, ko no civilizētās pasaules atnesis okeāns; būvniecības atkritumi (lieliski aprites ekonomikas piemēri izskanēja sanāksmē). VARAM uzsācis konkrētu darbu pie aprites ekonomikas politikas iedzīvināšanas, kur pašvaldībām kā iedzīvotājiem vistuvākajai varai ir un būs ļoti liela loma.
Sadaloties grupās pa diviem, trim cilvēkiem, tikšanās dalībnieki centās izdibināt “pretspēlētāja” pašvaldības “iedzīvināšanas” stāstus. Pēc tam visi uzzināja, kā “mazo, mīļo Pāvilostu” pacēla apbūves noteikumi; kā Ogres novads jaunā priekšsēdētāja vadībā cenšas katram no pagastiem atrast savu personisko stāstu, pašvaldības atbalsta cienīgu “odziņu” tūrismam un kā Rīgai pietuvinātais Mārupes novads vispirms centies rosināt iedzīvotāju domas par novada identitāti un izmantot iedzīvotāju iniciatīvas daudzās konsultatīvajās padomēs; ka Talsiem ar identitāti – deviņiem pakalniem – viss ir kārtībā, atliek tikai veicināt uzņēmējdarbību, lai itin drīz arī Talsos atgrieztos iedzīvotāji, kā tas jau notiek prezentācijās dzirdētajos Kurzemes stāstos; Jelgavas novads iezīmēja maz akcentētu, bet visai Latvijai svarīgu tēmu – par septiņdesmito gadu uzspiesto zīmogu gan laukos, gan pilsētās, ko raksturo pelēcība un nolaistība, un nepieciešamību pamudināt iedzīvotājus paskatīties uz mājokli ar īsta saimnieka ieinteresēto skatienu; Jūrmala beidzot pievērsīs uzmanību kādreiz slavenajam kūrortam – Ķemeriem un vēl citu novadu stāstus, kas apliecināja gatavību “dzīvināšanai”.
Tikšanās izskaņā ciemiņi autobusā apceļoja trīs Signes Pucenas prezentācijā jau virtuāli iepazītās vietas – ar atšķirīgu “dzīvināšanas” vēstījumu. Aizputes vīna darītavas saimnieks un atraktīvais stāstnieks (aizputnieks un nu jau arī novada domes deputāts!) Mārtiņš Sants Aizputes pilsmuižas senā pagraba velvēs kopš 2010. gada ne tikai “dzīvinājis” senās Kurzemes un arī sava tēva augļu un ogu vīna darīšanas tradīcijas, bet pārvērtis vīna degustāciju par aizrautīgu un izziņas bagātu pasākumu. Atstāstīt to nav vērts, atliek pašiem novērtēt klātienē.
Citi motīvi un darbības pamatakmeņi saistās ar starpnozaru mākslas grupu “Serde”, kuras rezidenču centrā katru vasaru dzīvo un radoši strādā ap 100 mākslinieku no dažādām pasaules valstīm. Bet pirms 15 gadiem, pēc augstskolas beigšanas meklējot Latvijā piemērotu ēku vasaras studijām draugiem, Signi un Uģi Pucenus piesaistīja 18. gadsimtā celtās noliktavas ēka Aizputē, taču to pašvaldība piedāvājusi tikai kopā ar “pūru”– avārijas stāvoklī esošu apskretušu divstāvu (ne)dzīvojamo koka namu, kuru pašvaldība plānojusi nojaukt. Izaicinājums tika pieņemts (“Nezinu, vai otrreiz to būtu gatavi uzņemties!” atzīstas Signe), un nu jau 15 gadus šis unikālais vēsturiskais komplekss ar pietāti pret senajām vērtībām tiek pa kripatiņai atjaunots, iedzīvinot tajā jaunas funkcijas. 2015. gada izskaņā šis veikums tika pienācīgi novērtēts – mākslas grupa “Serde” bija Latvijā un Baltijā pirmā NVO, kas saņēma UNESCO Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu akreditāciju.
“Serdes” saimnieku oriģinālās idejas – gan kandžas, gan zāļu alus (bez apiņiem!), gan tautas aptiekas darbnīcas – pazīst ne tikai Aizputē, bet arī citās Latvijas pilsētās un pat ārzemēs. Ar savām iegūtajām zināšanām viņi dalās sērijā “Tradīciju burtnīca”, kuras izdevumu skaits jau tūlīt būs mērāms divos desmitos. Arī šo “dzīvināšanas” stāstu par cilvēkiem, kas kļuvuši par aizputniekiem un dara šķietami neiespējamo pilsētas un seno vērtību daudzināšanā, vislabāk izbaudīt un apjaust klātienē.
Signes Pucenas iecere “reģionālā tīkliņa” dalībniekiem bija sagatavojusi vēl trešo iepazīšanos klātienē – ar svara korekcijas centru “Vitalitātes akadēmija”. Mārtiņš Sants bija un paliek aizputnieks, Signe un Ugis Puceni par aizputniekiem ir kļuvuši, savukārt “Vitalitātes akadēmijas” īpašnieks dzīvo Krievijā, bet viņa pienesums Aizputes dzīvināšanā ir neparasts un vērtīgs. Kopš 2010. gada jūlija trešo valstu pilsoņi pēc nekustamā īpašuma iegādes Latvijā varēja saņemt pretrunīgi vērtēto termiņuzturēšanās atļauju, kas pavēra iespējas arī brīvi ceļot Eiropā. Veselības samezglojumu dēļ Krievijas turīgajam piena rūpniekam bija nepieciešama ārstēšanās Vācijā, un vieglākais risinājums pēc vairāku vietu apskates bija īpašuma iegāde Lažas pagastā. Mediķis pēc izglītības te (oficiāli Francijas, Monako un Latvijas kopuzņēmumā) piecu gadu laikā ar īstu bagātnieka vērienu ir izveidojis svara korekcijas un vitalitātes atgūšanas centru, kur tievēšana notiek slēgtā, bet vizuāli skaistā nu jau 180 ha teritorijā pilnīgā izolācijā no liekiem kārdinājumiem, toties ar visa veida piedāvājumiem dzīves krāsainumam – vides objekti, skaists zāliens un bruģēti celiņi, briežu dārzs, zirgu stallis utt.. Un, protams, viss, kas nepieciešams, lai, pareizi ēdot piecreiz dienā, spētu saglabāt vajadzīgo fizisko formu – visa veida ūdens procedūrās un sporta aktivitātēs. Pretēji vīna pagrabam un “Serdei” nevaru jūs aicināt to visu aplūkot klātienē. Vienīgā iespēja ir kļūt par “Vitalitātes akadēmijas” klientu.
Protams, cenas nav pa kabatai vairākumam aizputnieku, tomēr puse klientu ir no Latvijas, taču šim centram ir cita, daudz augstāka Aizputes novada “dzīvināšanas” jēga – te darbavietu raduši daudzi vietējie, kas paglābti no bezdarba vai aizceļošanas, bet viņu nodokļi paver novadam jaunas nākotnes iespējas.
Daina Oliņa
Instrumenti vecpilsētas ēku saglabāšanai. Kuldīgas piemērs
Simt sešdesmit viena iespēja Liepājai