Lai varētu jums piedāvāt labāku saturu, lapā tiek izmantotas sīkdatnes. Apmeklējot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai.
Sapratu
Iepriekšējais
Nākamais

Aktualizē jautājumu par publisko ūdeņu apsaimniekošanu un nepieciešamību uzlabot normatīvo regulējumu

Latvijā joprojām nav sakārtots jautājums par publisko ūdeņu apsaimniekošanu - ir trūkumi gan tiesiskajā regulējumā, gan arī valsts budžetā nav atvēlēts nepieciešamais finansējums to sakārtošanai un uzturēšanai. Pārrunājot šo jautājumu Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Reģionālās attīstības un sadarbības komitejas sēdē, LPS un pašvaldību pārstāvji bija vienisprātis, ka ir steidzami jāveido darba grupa, lai šos jautājumus pēc iespējas ātrāk atrisinātu.

Jautājums par publisko ūdeņu - piekrastes teritorijas un iekšzemes ūdeņu apsaimniekošanas atbildības noteikšanu ir viena no pozīcijām, kas ik gadu tiek iekļauts LPS sarunās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, taču diemžēl līdz šim risinājums nav panākts. LPS padomniece vides aizsardzības jautājumos Sandra Bērziņa klātesošajiem sniedza informāciju par jautājuma virzības vēsturi, norādot, ka gan jūras piekrastes, gan iekšējo  publisko ūdeņu apsaimniekošana pašvaldībām ir nodota bez attiecīgā finansējuma, kā arī nododot šīs teritorijas pašvaldību ziņā, nav skaidri nodalītas atbildības jomas starp valsti un pašvaldībām.

Jautājums par publisko ūdeņu apsaimniekošanu ir aktuāls arī kontekstā ar Valsts kontroles veikto revīziju, kas atklāj dažādus trūkumus gan regulējumā, gan arī apsaimniekošanas darbībās. Valsts kontroles ieskatā pašvaldībām piederošie ūdeņu apsaimniekošana lielākoties ir atstāta diez gan lielā pašplūsmā un vietvaru plānos nav noteikti mērķi ūdeņu apsaimniekošanā. lai gan komitejas locekļi Valsts kontroles pārstāvjiem izteica atzinību par tēmas aktualizāciju, tomēr atsevišķiem revidentu secinājumiem nepiekrita, norādot, ka publisko ūdeņu apsaimniekošana nav tikai pašvaldību atbildība, patlaban to kvalitatīvi veikt traucē gan normatīvas bāzes trūkums, gan dažādie viedokļi, tajā skaitā Valsts kontroles viedoklis, par to, kas ir apsaimniekošana, pārņemšana valdījumā, rekreācija u.c. jautājumi.  

Valsts kontrole revīzijā arī vētījusi valsts apņemšanos līdz 2027.gadam sasniegt to ūdens kvalitāti, ko Latvija ir apņēmusies nodrošināt atbilstoši Eiropas Savienības nosacījumiem, un secinājusi, ka ir apdraudēta šī plāna īstenošana. Ieskicējot situācijas problemātiku, Baltijas Vides foruma pārstāve Kristīna Veidemane skaidroja, ka Ūdens apsaimniekošanas likumā nav definēts mērķis par ūdens stāvokļa uzlabošanu, kā arī iztrūkst daudzu terminu formulējumi un ir sadrumstalota atbildība., dažbrīd  tās pat nav. Viens no risinājumiem būtu apsaimniekošanas plānu izstrāde upju un jūras ūdeņu apsaimniekošanai, dabas resursa nodokļa pārdale par labu pašvaldībām un citi  jautājumi, kas VARAM būtu jāvirza skatīšanai Ministru kabinetā.

Saistībā ar publiskajiem ūdeņiem aktuāls jautājums ir arī par pašvaldību lomu zivju resursu apsaimniekošanā un kontroles nodrošināšanā - ieskatu aktuālajā situācijā sēdes laikā sniedza LPS padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe, norādot uz nepilnībām normatīvajos aktos un smagnējo birokrātisko procedūru zvejas tiesību atļaušanai/aizliegšanai publiskajos ūdeņos konkrētajā teritorijā, arī par licenču izsniegšanu un makšķernieku, zemūdens mednieku un zvejnieku attiecībām, konkurējot uz zivju resursiem.   Valsts kontrole revīzijā konstatējusi, ka negūtie ienākumi no licencētās makšķerēšanas ir ap 267 00 eiro, tomēr S.Sproģe uzsvēra, ka tā nevar rēķināt ne par licencēto makšķerēšanu, ne rūpniecisko zveju, jo atļautais limits ir iespēja nevis obligāti gūstams ienākums. Pienācis laiks aktualizēt diskusiju par zivju resursu pieejamību plašākai sabiedrībai, ne tikai pašpatēriņam (makšķernieku, pašpatēriņa zvejnieku un zemūdens mednieku lomi). Tāpat nepieciešams pašvaldību viedoklis par Zvejniecības likuma grozījumu nepieciešamību, lai ieviestu dzīvē Zemes pārvaldības likuma normas, un pašvaldības, kā publisko ūdeņu valdītājas varētu realizēt savas tiesības lielākā apjomā, būtu īsāka un saprotamāka birokrātiskā procedūra un par nozīmīgā resursa apsaimniekošanu ilgtermiņā pēc zinātnieku rekomendācijām lemtu vietējie politiķi.

Ar savu pieredzi ezeru apsaimniekošanā dalījās Ādažu novada domes vides inženiere Laura Breidaka, uzsverot skaidra kompetenču sadalījuma starp pašvaldībām un valsts institūcijām nepieciešamību, kā arī rosinot veikt izmaiņas normatīvajā regulējumā, kas novērstu gan administratīvo, gan finanšu slogu, tādējādi veicinot pašvaldību ieinteresētību publisko ūdeņu apsaimniekošanā.

Ādažu novada pašvaldības teritorijā ir vairāki ezeri, kas robežojas arī ar blakus esošajām pašvaldībām, vienlaikus esot arī dabas lieguma zonā. Viena no problēmām, ar ko saskaras pašvaldība ezeru apsaimniekošanā, ir  to tīrīšana, kam patlaban,  saskaņā ar normatīvo regulējumu saistībā ar ezera platību, ir vispirms jāsaņem tehniskais saskaņojums, kas ir finansiāli ietilpīgs process. Tāpat aktuāls jautājums ir par publisko ezeru pieejamību sabiedrībai, piemēram, Dūņezers, kas ir visai iecienīta atpūtnieku un makšķernieku ūdenstilpe, ir speciāli ierīkotas slēdzamas barjeras, tādējādi liedzot piekļuvi.

Komiteja vienojās, ka kārtējo reizi jāaktualizē jautājums par steidzamu darba grupas sasaukšanu, lai runātu ne tikai par finansējumu pašvaldībām nodoto publisko ūdeņu apsaimniekošanā, bet arī iespējamo kompetenču maiņu publisko ūdeņu apsaimniekošanā.

Prezentācija - Pašvaldību loma publisko ūdeņu apsaimniekošanā
Prezentācija - Zivju resursu pārvaldība
Prezentācija - Grozījumi Ūdens apsaimniekošanas likumā
Prezentācija -Iespējamā kompetenču maiņa ezeru apsaimniekošanas plānu realizēšanā
Prezentācija - Valsts kontroles revīzija par publisko ūdeņu apsaimniekošanu