Grūti nepamanīt, ka pēdējā laikā ir izvērsta kampaņa pret pašvaldību tiesībām izdot laikrakstus vai savos informatīvajos izdevumos skaidrot pašvaldības politiku un sniegt citus vietējiem iedzīvotājiem vajadzīgus un lētus informācijas pakalpojumus.
Kā vārdā tas tiek darīts?
Varētu pieņemt, ka pie visa vainīgas pašvaldību vēlēšanas un tām sekojošās Saeimas vēlēšanas, kurās vieni politiskie spēki cenšas “apspēlēt” otrus, ar dažādiem aizliegumiem panākot priekšrocības. Diemžēl šādām priekšvēlēšanu viltībām mēdz būt tālejošas sekas: sistēmā radītie trūkumi kavē valsts un pašvaldību attīstību vairākas desmitgades pēc īslaicīgu priekšrocību iegūšanas.
Tā kā cilvēki vienmēr analizē pašreizējo situāciju un saskata pašreizējās varas trūkumus, pirmā doma ir pamēģināt nomainīt vadību. Tāpēc ir viegli manipulēt ar cilvēku prātiem. To panāk, iestāstot, ka dažādi aizliegumi informācijas telpā ātrāk novedīs pie pārmaiņām. Taču tiek noklusēts, ka tieši pašvaldību mediju aizliegšana apdraud iedzīvotājiem pieejamās informācijas daudzveidību, ka pārmaiņas pārmaiņu dēļ var gan uzlabot, gan pasliktināt situāciju.
Šajā gadījumā tiek izmantoti nevis objektīvas un neatkarīgas žurnālistikas, bet gan propagandas paņēmieni. Propagandas pamatprincipi ir sadalīt pasauli labajā un sliktajā daļā, pasludināt vienus par labajiem, bet otrus – par sliktajiem, melus papildināt ar zināmu patiesu faktu piejaukumu (lai meli izskatītos ticamāki). Visbiežāk tiek stāstīts par tādiem propagandas pasūtītāju mērķiem, kas ir diametrāli pretēji viņu patiesajiem nodomiem.
Plašajai dezinformācijas kampaņai ir raksturīgi, ka daļa žurnālistu “runā līdzi” tāpēc, ka melu autori šķietami aizstāv žurnālistu un mediju brīvību. Mediju brīvība ir izdevīga gan žurnālistiem, gan tautai kopumā.
Tāpat nevainīgi nav arī “medijpratības zinātnieku” un valsts ierēdņu viedokļi, taču vismaz daļa no viņiem atrodas “brīvā tirgus” teorijas iespaidā un neapzinās, ka brīvais tirgus ir tikai teorētiska koncepcija, kura dažkārt palīdz pieņemt pareizus lēmumus. Reālajā pasaulē pastāv tirgus, nevis brīvais tirgus. Kas maksā, tas pasūta mūziku.
Iespējams, ka daļa no viņiem tomēr zina pret pašvaldībām vērstās kampaņas īstos pasūtītājus. Tomēr nebūtu pareizi bez pierādījumiem kādu aizskart.
Galvenie mīti (nepatiesības un puspatiesības), ko izmanto, lai pamatotu pašvaldību preses aizliegumu:
- Privātpersonām piederošajos izdevumos esot nodrošināta žurnālistu neatkarība, izdevumu īpašnieki neietekmējot izdevumu saturu, jo viņus interesējot tikai peļņa. Patiesībā par žurnālistu neatkarību tiek daudz runāts, taču tas ir drīzāk ideāls nekā realitāte.
- Pašvaldībām piederošajos izdevumos strādājot neprofesionāļi, uz kuriem nekādi neattiecas ētikas kodeksi. Patiesībā gan vienos, gan otros izdevumos strādā cilvēki ar līdzīgu izglītību un līdzīgu darba pieredzi.
- Publiskās personas drīkstot darboties (tātad paust viedokli) tikai “visas sabiedrības interesēs”. Patiesībā vairumam valsts vai pašvaldību lēmumu tiešā labuma ieguvēji ir neliela sabiedrības daļa, bet pārējā sabiedrība labākajā gadījumā akceptē, ka lēmums ir ētiski pieņemams. Ja par sabiedrības viedokli uzskata vairākuma viedokli, tas var mainīties vairākas reizes gadā. Tādēļ patiesībā publiskās personas nekad nevar garantēt, ka to viedoklis mūžīgi mūžos būs “visas sabiedrības interesēs”.
- Pašreizējie likumi aizliedzot pašvaldību komercdarbību mediju jomā. Patiesībā gan Latvijas likumi, gan starptautiskie tiesību dokumenti (piemēram, Eiropas Padomes rekomendācija CM/Rec 2007(2), uz ko atsaucas Augstākā tiesa lēmumā par “Bauskas Dzīve” prasību pret Iecavas pašvaldību) skaidri norāda, ka medijiem jābūt gan publisko personu (valsts vai pašvaldība), gan privātpersonu īpašumā.
- Aizliedzot pašvaldībām ievietot reklāmas savos izdevumos, tikšot izglābti reģionālie laikraksti. Patiesībā krīzi pieredz visi tradicionālie laikraksti, tas saistīts gan ar paradumu mainu datortehnoloģiju attīstības rezultātā, gan ar iedzīvotāju maksātspēju: liela daļa atsakās no paraduma abonēt maksas izdevumus. Reklāmdevēji izvēlas tos izdevumus, kas ar lielāku garantiju nonāk pie mērķauditorijas.
- Pašvaldības esot pārņēmušas visu reklāmas tirgu. Patiesībā tikai daži no pavisam 119 pašvaldībām piederošajiem izdevumiem ievieto komercreklāmas nelielā apmērā.
- Pašvaldību informatīvie izdevumi ieviešot viena viedokļa monopolu. Patiesībā pašvaldībās ir pārstāvēts daudz plašāks uzskatu un viedokļu spektrs nekā Saeimā. Tāpēc tieši šādu viedokļu daudzveidība, nevis aizliegums nodrošina demokrātiskas diskusijas iespējamību.
Protams, pašvaldību izdevumi nav ideāli. Tomēr kvalitatīvāki tie var kļūt tikai tad, ja tajos strādās labāki žurnālisti un pieaugs sabiedrības izpratne par šo izdevumu priekšrocībām un trūkumiem. Šo izdevumu aizliegšanai ir pavisam citi mērķi, kam nav nekā kopīga ar iedzīvotāju informētības uzlabošanu.
Prasība publiskām personām paust tikai “visas sabiedrības intereses” ir paņēmiens, kā demokrātiju aizstāt ar totalitārismu. Totalitārismā cenzors zina, kas rakstāms visas tautas interesēs, bet citādu uzskatu paudēji ir ienaidnieki. Tāpēc pret pašvaldībām vērstās kampaņas dalībnieki neapzināti (bet varbūt arī apzināti?) vājina Latvijas kā demokrātiskas valsts pamatus.
Vai pašvaldību izdevumiem ir vajadzīga konkurence? Jā, ir vajadzīga. Taču tas nav panākams, atstājot mediju telpā tikai privātos izdevumus, kuru patiesā labuma guvēji nav zināmi.
Mūsdienu pasaulē konvencionālos karus nomaina vairāki hibrīdkara veidi. Vienā gadījumā (Ukrainas piemērs) ārvalstī tiek apbruņoti un apmācīti militārie veidojumi, kas it kā pauž vietējo iedzīvotāju intereses. Citā gadījumā (Moldovas piemērs) no ārzemēm tiek finansēts nevalstiskais sektors un nopirkti mediji, ar kuru palīdzību ietekmē vēlēšanu rezultātus. Arī Latvijā tie, kas uzdodas par “visas tautas interešu” aizstāvjiem, nereti to dara par ārvalstu naudu.
Vispārinot prasību aizliegt pašvaldību medijus tāpēc vien, ka tie aizskar privātās uzņēmējdarbības intereses, valstij un pašvaldībām būtu arī jāatsakās no slimnīcu un skolu dotēšanas. Abos gadījumos ir atļauta privātā uzņēmējdarbība, un katra valsts vai pašvaldību iejaukšanās tad būtu negodīga konkurence. Latvijas valsts pamatu graušanā tas būtu vēl efektīvāk nekā aizliegt pašvaldību presi.
Zīmīgi, ka zvērinātu advokātu birojs “Sorainen” pārstāvēja “Bauskas Dzīvi” ar prasību aizliegt pašvaldībai piederošās “Iecavas Ziņas” sabiedriskā kārtā (bez maksas). Kādi ir šādas nesavtības motīvi?
Šī advokātu biroja ievirzi raksturo daži sasniegumi, ar ko četrās valstīs aktīvais birojs lepojas Latvijā: palīdzība Komercbanku asociācijai (kas nu jau pamatā pārstāv ārvalstu banku intereses), līdzdalība likumprojekta izstrādē par ebreju kopienu īpašumu atgūšanu Latvijā, daudzi nodokļu tiesību normu grozījumu priekšlikumi, lai piesaistītu vairāk ārvalstu komersantu, kas izmanto Latvijas nodokļu sistēmu (it sevišķi attiecībā uz holdinga kompānijām) un banku sektoru, un uzlabotu banku sektora ikdienas darbības. Visos šajos gadījumos tika aizstāvētas ārvalstnieku priekšrocības.
Ceturtā vara par tādu kļūst nevis tāpēc, ka visiem citādi domājošajiem tiktu aizliegts paust viedokli. Ceturtā vara savu misiju sasniedz tikai pilnvērtīgas diskusijas rezultātā, kurā ir atpazīstamas ieinteresētās puses. Pašvaldību mediji labi atbilst šim kritērijam.
Māris Pūķis,
Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks