„Latvijas pašvaldībām tiek piešķirts arvien vairāk pienākumu, par ko Eiropas Komisija ir bažīga,” 11.aprīlī Briselē notikušās tikšanās laikā ar Latvijas delegāciju Reģionu komitejā atzina Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāta politikas speciāliste Linda Adamaite. 2012. gadā divi sociālajā jomā būtiski Latvijas valdības lēmumi bija garantētā minimālā ienākuma pabalsta samazināšana no 40 LVL (45 LVL bērniem) uz 35 LVL un pārtraukt valdības līdzfinansējumu garantētā minimālā ienākuma līmeņa pabalstam. Adamaite skaidroja, ka tieši šie divi lēmumi izraisījuši Eiropas Komisijas bažas par to ietekmi uz pabalstu adekvātumu, nabadzīgo iedzīvotāju īpatsvaru, kuri saņem sociālās palīdzības pabalstus, atšķirībām starp pašvaldībām, kā arī sociālās palīdzības politikas attīstību.
Eiropas Komisija nākamajam plānošanas periodam, 2014. – 2020. gadam, kā vienu no četrām finansējuma prioritātēm izvirzījusi augstu nodarbinātības līmeni, prasmīgus cilvēkus un iekļaujošu sabiedrību. Jāatzīst, ka nodarbinātības jomā Latvija citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū ir vienā no sliktākajām pozīcijām. Sliktākie rādītāji 2011. gadā, par kuru pieejama apkopota statistika visā ES, Latvijai ir divās jomās: ilgtermiņa bezdarba līmenis ir 3.augstākais ES jeb 8,8% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, savukārt jauniešu bezdarba līmenis ir 5.augstākais ES jeb 31%. Tāpat Latvijai raksturīgi salīdzinoši augsti nodokļi zemo algu saņēmējiem, par ko šā gada sākumā diskusiju aktualizējusi arī labklājības ministre Ilze Viņķele, norādot uz sava veida Latvijas unikalitāti, jo nabadzības riskam pakļauti daudzi strādājoši cilvēki. Kā vienu no aktivitātēm šīs problēmas risināšanai Eiropas Komisija ierosinājusi veicināt efektīvāku profesionālo izglītību, jo patlaban prakses un mācību kvalitāte ne vienmēr atbilst darba tirgus prasībām.
Emocionālas diskusijas tikšanās laikā izraisījās par iekļaujošas sabiedrības veicināšanu, proti, deinstitucionalizācijas jautājumu Latvijā, proti, pāreju no institucionālās aprūpes uz alternatīvo bērniem, invalīdiem, cilvēkiem ar garīgām saslimšanām un vecākiem cilvēkiem. Latvijas pašvaldībās tas nozīmētu pamatīgas izmaiņas saistībā ar bērnu namiem un pansionātiem. Šajā jautājumā vērojama pamatīga plaisa starp teoriju un praksi, jo pašvaldības nesaņem pietiekamu atbalstu alternatīvās aprūpes nodrošināšanai – ne sociālo māju būvniecībai, ne citu veidu aktivitātēm. „Runājot par pansionātiem, mēs zinām, ka cilvēkiem labāk ir mājās. Bet, ja neviens neliekas ne zinis un negrib palīdzēt, tad pašvaldības pienākums ir palīdzēt cilvēkam,” norādīja Latvijas delegācijas Reģionu komitejā vadītājs Andris Jaunsleinis. Viņš tāpat arī dalījās pieredzē par gadījumiem, kad cilvēki no aprūpes iestādēm vesti mājās un viņam nodrošināts aprūpētājs, jo cilvēks nav spējis samierināties ar dzīvi citā vidē.
Plaisa starp teoriju un praksi ir arī jautājumā par bērnu namiem. Liels šķērslis bērnu alternatīvās aprūpes veicināšanai ir tieši sabiedrības domāšana un aizspriedumi. Tāpat risināma problēma ir pienācīgāks valsts atbalsts audžu ģimenēm, kā arī lielākas iespējas iegūt pedagoģiskās zināšanas un speciālistu konsultācijas, lai veicinātu ģimeņu spējas un iespējas pieņemt vairākus vienas ģimenes bērnus, kā arī tādus bērnus, kuriem ir veselības vai attīstības problēmas.
Latvijas delegācija Reģionu komitejā, tiekoties ar EK pārstāvi Lindu Adamaiti