Portālā www.lv.lv ("Lavijas Vēstensis") LPS 22.kongresa dienā publicēta žurnālistes M.Luksas intervija ar LPS priekšsēdi A.Jaunsleini, kurā tiek apskatītas visas aktuālākās tēmas saistībā ar pašvaldību darbu.
"Mēs, tāpat kā visa sabiedrība, meklējam izeju no pašreizējās situācijas. Viens no priekšlikumiem, kas radies mūsu savstarpējās diskusijās un ar ko jau tagad izejam sabiedrībā, ir jautājums par to, ka nākamajā plānošanas periodā struktūrfondu izlietojumam valstī tomēr ir jāpielieto citi principi. Sektoru politika visu laiku jau ir dominējusi nacionālā budžeta veidošanā, un šie principi tālāk tika pārcelti arī uz ES struktūrfondu līdzekļu izlietojumu. Ir tomēr jāpieņem valstisks lēmums par to, ka daļa no šiem līdzekļiem ir jāvirza teritoriju kompleksai attīstībai un sektoru politikai jāatstāj aptuveni divas trešdaļas. Sektoru politikai paliek nacionālas nozīmes projekti - lieli ceļi, lieli infrastruktūras objekti.
Tas būtu pareizais ceļš, to arī apliecina, piemēram, ES fondu programmas 17 pilsētām policentriskai attīstībai un lauku dažādošanai. Sektoru politikas vājā vieta ir tā, ka šīs pieejas dēļ pašvaldības nereti ir spiestas savā teritorijā īstenot projektus, kuri nav augstākā prioritāte tiem cilvēkiem, kas tur dzīvo. Tas nozīmē, ka faktiski netiek darīts tas, kas vajadzīgs, bet gan tas, ko var izdarīt. Otra lieta, ka dažādu sektoru politiku konkrētā teritorijā nav iespējams salāgot, jo ir dažādi noteikumi, dažādi laiki, kā šie projekti virzās, taču tie ir savstarpēji saistīti. Mēs taču nevaram salabot ceļu un pēc tam nākamajā gadā to uzrakt tāpēc, ka ūdensvada vai siltumapgādes projekti attiecas uz dažādiem sektoriem un jāīsteno savstarpēji nesaskaņotos termiņos. To visu var atrisināt, ja pats saimnieks savā teritorijā saplāno visu, kā kompleksi izdarīt to, un zina, kāds būs rezultāts.
Vispār struktūrfondu līdzekļu izlietojuma mērķiem būtu jābūt vērstiem uz gala iznākumu - ka ieguldījumi ir efektīvi ilgtermiņā. Nevis, teiksim, izdarām kādas lietas, kas īstenībā nemaz nav prioritāras, un tāds ieguldījums beigās faktiski pārvēršas par problēmu. Turklāt par to maksā visa sabiedrība. Tāpēc arī runājam ar Saeimas deputātiem, jo šeit tiek skarta politikas maiņa, un tas ir parlamenta uzdevums.
Kādi pašlaik ir rezultāti?
Esam izgājuši sarunu pirmo riņķi - tikušies ar visiem deputātiem. Par šo jautājumu vienosimies savā kongresā, un ceru, ka pieņemsim kopīgu rezolūciju, mēģināsim runāt arī, kā katras pašvaldības dome atbalsta šo politiku, skaidrosim savus priekšlikumus visai Latvijas sabiedrībai un meklēsim atbalstītājus. Latvijai savs vārds par nākotni Eiropas Komisijai ir jādara zināms līdz šā gada beigām. Esam par to stāstījuši arī Eiropas Komisijā, saņēmuši izpratni, un arī viņi uzskata, ka tas ir pareizāk.
Vai šajā variantā izslēgta arī haotiska darbība, jo šis finansējums tiktu saistīts ar teritoriju attīstības plāniem?
Jā, lai varētu piedalīties atbalsta programmās, pašvaldībām ir jābūt attīstības plānam, iekļaujot tajā savas prioritātes, kas katrā teritorijā ir atšķirīgas. Tādēļ centralizēti to nevar atrisināt. Jo katrā pašvaldībā attīstība dažādu iemeslu dēļ ir pilnīgi atšķirīga.
Vai visu pašvaldību kapacitāte, jūsuprāt, ir tāda, lai spētu ar lieliem projektiem un lielas naudas racionālu izmantošanu godam tikt galā?
Domāju, ka ar to problēmu nebūs. Ja ir vēlēšanās to izdarīt, tad, vai nu profesionāli apmācot savus cilvēkus, vai pērkot ārpakalpojumu, visu varēs paveikt. Jautājums - vai cilvēki paši to vēlēsies, jo no malas gan neviens nevarēs pateikt, kas ir jādara. Pašiem jābūt skaidrībai, ko vēlas savā pašvaldībā sasniegt, kādu redz savu individuālo vietu valsts kopējā attīstībā. Ja viss virzīsies, kā esam iecerējuši, tam vajadzētu dot ļoti nopietnu impulsu arī valsts attīstībā. Bet patiešām uzsvars šoreiz būs uz pašiem cilvēkiem, viņu aktivitāti, vēlmi uzņemties atbildību par saviem lēmumiem saistībā ar teritorijas nākotni.
Vai šādas aktivitātes varētu piebremzēt arī lauku teritoriju iztukšošanos no iedzīvotājiem?
Jā, tas varētu ienest ievērojamas izmaiņas ne tikai vietējā, bet arī valsts mērogā. Turklāt lielāku projektu īstenošanā vairākas pašvaldības varētu apvienoties, tādējādi ar mazākiem resursiem paveicot lielākas lietas. Bet vispirms ir vajadzīgs politiskais lēmums, ka esam gatavi mainīt savu domāšanu - lūkoties no sektora uz teritoriju, un tad tālāk jau ir dažādi mehānismi, piemēram, par kvotu aprēķināšanu, par atbalstāmo virzienu sarakstu, kur, protams, iekļaujama infrastruktūras attīstīšana, darbavietu nodrošināšana, demogrāfisko problēmu risināšana un tamlīdzīgi. Taču, lai to izdarītu, ir vajadzīga arī maza birokrātija, atbalsts ātrai jautājumu risināšanai, un tādēļ ir jānovāc pašu uzbūvētie šķēršļi."