Lai varētu jums piedāvāt labāku saturu, lapā tiek izmantotas sīkdatnes. Apmeklējot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai.
Sapratu
Iepriekšējais
Nākamais

Vai Kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumi atbilst Satversmei?

Ministru kabinets pieņēmis noteikumu projektu "Kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumi”, neņemot vērā Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) paustās bažas par normatīvā akta neatbilstību Satversmes 105.pantam.

LPS lūdza papildināt noteikumu projektu, lai tiktu nodrošināta nekustamā kultūras pieminekļa īpašniekam noteikto ierobežojumu konkrētība, kā arī tiesiskā noteiktība. Tāpat tika lūgts nodrošināt precizitāti nekustamā kultūras pieminekļa sastāvam, vienlaikus nodrošinot, ka tie ierobežojumi, kas kā kultūras piemineklim ir uzlikti ēkas daļai, atbilstoši tiek reģistrēti visās valsts informācijas sistēmās, neuzliekot ierobežojumus ēkas daļām, kurām nav noteikts kultūras pieminekļa statuss.

Tādejādi Ministru kabinets nav papildinājis projektu ar LPS lūgto normu, kas nodrošinātu, ka jebkuras prasības kultūras pieminekļa, tā teritorijas aizsardzībā, saglabāšanā, izmantošanā, saimnieciskajā darbībā, konservācijā, restaurācijā, kā arī prasības veikt kultūrvēsturiskās izpētes darbus kultūras piemineklī var tikt izvirzītas tikai konkrētam kultūras piemineklim izdotu izmantošanas un saglabāšanas norādījumu apjomā, nepārsniedzot šajos norādījumos ietvertos pienākumus kultūras pieminekļa saglabāšanā, uzturēšanā, kā arī noteiktos teritorijas uzturēšanas režīmus un saimnieciskās darbības ierobežojumus.

Vienlaikus tika noraidīts LPS lūgums konkretizēt arī prasības kultūras pieminekļa aizsardzības zonās, lai tās būtu skaidras un nepārprotamas, jo īpaši tādēļ, ka aizsardzības zona nereti ir daudzu citu nekustamo īpašumu teritorijā, kas paši par sevi nav kultūras pieminekļi.

Līdz šim spēkā esošo Ministru kabineta 26.08.2003.noteikumu Nr.474 “Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu” 45.punkts noteica pienākumu Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei konkrētā kultūras pieminekļa izmantošanas un saglabāšanas norādījumus izdot divu mēnešu laikā pēc objekta iekļaušanas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” nepieļauj iespēju norādījumus neizdot, piemēram, 20 pants: “Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes inspektors normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā paziņo kultūras pieminekļa īpašniekam (valdītājam) norādījumus par attiecīgā kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu”. Likuma  un Ministru kabineta noteikumu prasības praksē ne vienmēr tika pildītas, savukārt jaunie Ministru kabineta noteikumi atļaus Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei konkrētam kultūras piemineklim norādījumus tā izmantošanai un saglabāšanai neizdot vispār, bet vienlaikus noteikumi ietver tik plašus pienākumus nekustamā īpašuma īpašniekam, neatkarīgi no konkrēto norādījumu esības, ka praktiski jebkāda veida darbības kultūras piemineklī varētu nākties saskaņot ar Nacionālo kultūras mantojumu pārvaldi, it īpaši ja īpašnieks vēlēsies būt pārliecināts, ka nevar tikt sodīts.

 

LPS ieskatā katram konkrētam kultūras piemineklim un tā aizsardzības zonai būtu precīzi jānosaka tās darbības, kuru veikšanai ir nepieciešama Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes izsniegta atļauja, piemēram, nav pamatojama prasība saņemt atļauju apzaļumošanas darbiem jebkura pieminekļa aizsardzības zonā.  

Nepapildinot noteikumus ar LPS rosinātajām redakcijām, ir radīta situācija, kurā kultūras pieminekļa īpašnieks nezina par visām prasībām, kuras Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde varētu izvirzīt, balstoties uz noteikumos doto deleģējumu.

Latvijas Republikas Satversmes 105.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Kultūras pieminekļu aizsardzība viennozīmīgi ir nepieciešama sabiedrības interesēs, tomēr darbībām un izvirzītajām kultūras pieminekļu aizsardzības prasībām ir jābūt samērīgām gan ar īpašnieka tiesību ievērošanu, gan vispārējām sabiedrības interesēm, gan jānodrošina, ka ikviens var precīzi uzzināt - kādās robežās darbosies kultūras pieminekļu aizsardzības institūcija, lai nerastos situācija, kurā īpašnieka tiesības tiek ierobežotas vai uzlikti tādi pienākumi, kas faktiski padara par neiespējamu īstenot personas tiesības uz īpašumu vai arī izvirzītās prasības nav samērīgas ar sabiedrības interesēm.

Vienlaikus Ministru kabinets noraidīja LPS lūgumu- nododot daļu no līdzšinējiem Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes pienākumiem pašvaldībām,  attiecīgi pārdalīt arī pienākumu veikšanai paredzētos resursus.  

Tāpat noteikumu saskaņošanas laikā nav ņemta vērā virkne citu LPS ieteikumu un lūgumu.