Šogad 25. martā aprit 70 gadi kopš 1949. gada deportācijām, kad vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju tika izsūtīti uz attāliem PSRS nostūriem – Amūras, Tomskas un Omskas apgabaliem. No Preiļu rajona deportēja 1035 cilvēkus.
Gatavojoties šā traģiskā notikuma 70. gadadienai, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā uzņemti vairāki jauni, ar 1949. gada 25. martā izsūtīto cilvēku piemiņu saistīti priekšmeti, kas atspoguļo tālaika ikdienas dzīvi Sibīrijā. Īpaši interesantas ir divas 20. gadsimta 50. gados Omskas apgabala Isiļkulā un Tambovkā rokrakstā sarakstītas dziesmu klades, kas piederēja 1949. gada 25. martā no Preiļu pagasta uz Sibīriju izsūtītām māsām – Monikai Balodei (1930–2005) un Genovefai Viļumai (1932–2017). Dziesmu klades Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejam dāvināja viņu radiniece Preiļu novada represēto biedrības “Likteņa ceļš” vadītāja Natālija Rubine.
Genovefas Viļumas atmiņas un dziedātās dziesmas iemūžinātas arī Preiļu novada represēto biedrības “Likteņa ceļš” dokumentālajā filmā “Rozes zem sniega”, kas veltīta no Latgales izsūtīto cilvēku spējai saglabāt savu kultūru, tradīcijas un valodu. Filmu ikviens interesents aicināts noskatīties 25. martā plkst. 14 Preiļu Kultūras namā ikgadējā komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākuma laikā, kas sāksies ar dievkalpojumu Preiļu Romas katoļu baznīcā plkst. 12.
Atmiņu un dziesmu klažu rakstīšana bija populāra 20. gadsimtā – tajās ierakstus veica ne tikai klades īpašnieks, bet arī viņa draugi, radi, skolasbiedri un citi tuvi cilvēki, parasti pievienojot arī kādu īsāku vai garāku novēlējumu atmiņai. Muzeja rīcībā nodotās klades ir īpašas ar to, ka rakstītas izsūtījuma laikā no 1953. līdz 1956. gadam. Tajās apkopotas Sibīrijā dziedātās dziesmas, dzejoļi un novēlējumi gan latviešu, gan krievu valodā. Tā kā dziesmas bieži tika pierakstītas no atmiņas vai citām kladēm, tajās redzamas atkāpes no dziesmu sākotnējā teksta un, iespējams, arī apzināti veikti pārveidojumi.
Kladēs tika rakstītas dziesmas vai dzejoļi, kas pašam rakstītājam šķita svarīgi vai sirdij tuvi, pēc veiktajiem ierakstiem var spriest, kādas dziesmas bija populāras, daļa no tām – “Staburadze”, “Zilie ceriņi” u.c. – tiek labprāt dziedātas arī mūsdienās. Tā kā Preiļu muzeja rīcībā nonākušās dziesmu grāmatas ir rakstītas izsūtījumā – vien aptuveni piecus gadus pēc dzimtenes pamešanas, tajās īpaši spilgti atainojas trimdinieka ilgas pēc dzimtenes, un arī sentimentālā mīlas lirika iegūst citu, daudz asāku skanējumu. Monikas Balodes dziesmu grāmatā atrodami arī Kārļa Skalbes 1941. gadā pēc pirmā padomju represiju viļņa publicētie dzejoļi “Mocekļi” un “Aizvestajam” un padomju laikā aizliegtā latviešu autora Edvarta Virzas pravietiskais 1939. gadā uzrakstītais dzejolis “Baiga vasara”.
Dziesmu klades ir ļoti vērtīgs materiāls tālākai izsūtīto ikdienas dzīves izpētei, jo tās liecina ne vien par dziedāšanas tradīcijām, bet arī atspoguļo cilvēku savstarpējās attiecības gan starp izsūtītajiem latviešiem, gan arī ar vietējiem iedzīvotājiem.
Foto: Monikas Balodes un Genovefas Viļumas dziesmu klades un Sibīrijas rudzi. Pēc atgriešanās no Sibīrijas Monika Balode 60. gados vēlreiz apmeklēja izsūtījuma vietas, lai uzmeklētu mātes kapu. To atrast diemžēl neizdevās, taču no izsūtījuma vietas Isiļkulas rajonā viņa pārveda mājās rudzu saišķīti, kas tagad glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā.
Sagatavojusi Ilona Vilcāne,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciāliste vēstures jautājumos