1991. gada oktobrī notika Latvijas Tautas frontes 3. kongress, kas pieņēma jaunu programmu, kurā pašvaldībām bija veltīta vesela sadaļa. Šī programma paredzēja pašvaldību sistēmu attīstīt saskaņā ar Eiropas Vietējo pašvaldību hartu. LTF aktīvisti sadalījās grupās, kas apbraukāja visus rajonus un republikas pilsētas. Pašvaldības tika aicinātas uz dibināšanas kongresu Jūrmalā 1991. gada 14. un 15. decembrī Lielupē, Zinību namā.
Pirmās dienas sēdi vadīja nākamais LTF priekšsēdētājs Jelgavas pašvaldības priekšsēdētājs Jānis Bunkšs. Kongresā piedalījās 169 delegāti. Pirmais kongresa dokuments bija rezolūcija “Par Latvijas Pašvaldību savienības dibināšanu”. Šā dokuments noslēgumā teikts, ka dibināšanas kongresa dalībnieki: “Pārliecināti, ka demokrātiskas neatkarīgas Latvijas garants ir patstāvīgu un finansiāli stabilu pašvaldību eksistence, un pārliecināti, ka pašvaldību kopējo interešu paušanai un aizstāvībai nepieciešama brīvprātīga savienība, nolēma pasludināt par nodibinātu Latvijas Pašvaldību savienību un nekavējoties uzsākt tās darbību.”
Tā 1991. gada 14. decembrī pulksten 13:30 savu darbu sāka jauna pašvaldību asociācija. Tajā pašā dienā tika par pamatu pieņemti organizācijas pagaidu statūti un apstiprināta priekšsēdētāja, Valdes un Revīzijas komisijas ievēlēšanas kārtība, kā arī izvirzīti trīs kandidāti priekšsēdētāja amatam. Nākamajā dienā sēdes gaitā tika pieņemti vairāki svarīgi lēmumi: nolikums par iestāšanās un biedru maksām; pagaidu statūti; pagaidu valdes ievēlēšanas nolikums; politiska rezolūcija, kas nosodīja Augstākās Padomes septembrī veiktos labojumus likumos par pilsētas pašvaldību un par pagasta pašvaldību, kas atļāva Augstākajai Padomei atlaist padomes un pašvaldību amatpersonas.
Spilgtākie notikumi LPS vēsturē
1991. gada 14.–15. decembris
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) dibināšanas kongresā pieņem rezolūciju par LPS dibināšanu un ievēl priekšsēdētaju Jelgavas pilsētas pašvaldības priekšsēdētāju Jāni Bunkšu, pieņem pagaidu statūtus, izveido pagaidu valdi, kurai uzdod sasaukt 1992. gadā LPS 1. kongresu.
1992. gads
30. maijā notiek LPS 1. kongress, kurš apstiprina LPS statūtus, ievēl Valdi, par LPS priekšsēdi ievēl Jelgavas pašvaldības priekšsēdētāju Jāni Bunkšu. Sāk darboties Pašvaldību reformu padome, kuras sastāvā ir vairākas darba grupas, ko veido bez LR Augstākās Padomes deputātiem, arī LPS pārstāvji, pašvaldību priekšsēdētāji.
LPS pārstāvji iegūst novērotāju statusu Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresā.
1993. gads
Dome septembra sēdē par LPS priekšsēdi ievēl Liepājas pilsētas pašvaldības priekšsēdētāja vietnieku Andri Jaunsleini. Pašvaldību reformu padome pabeidz izstrādāt Latvijas Pašvaldību reformu koncepciju.
1994. gads
Janvārī LPS 3. kongresā par LPS priekšsēdi ievēl Andri Jaunsleini. 25. februārī LPS sasauc Rīgā, Kongresu namā, Vislatvijas pašvaldību sapulci, kurā LPS tiek pilnvarota pārstāvēt visas pašvaldības sarunās ar Saeimu un valdību budžeta jautājumos.
24. maijā Saeima pieņem likumu "Par pašvaldībām”, kurā Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības sarunas tiek reglamentētas ar likumu. Sāk darboties LPS un MK sarunu sistēma, un katru gadu pirms budžeta likumprojekta iesniegšanas Saeimā LPS priekšsēdis un Ministru prezidents paraksta Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības vienošanās un domstarpību protokolu.
1995. gads
Maijā nāk klajā LPS žurnāla "Logs” pirmais numurs.
1996. gads
22. februārī Saeima pieņem likumu "Par pievienošanos 1986. gada 15. oktobra Eiropas Vietējo pašvaldību hartai”.
1998. gads
18. decembrī LPS 8. kogresā nolemj noteikt 1999. gadu par pašvaldību gadu, atzīmējot desmitgadi kopš 1989. gada pašvaldību vēlēšanām.
2001. gads
1. martā Saeima pieņem Likumu par mājas Rīgā, Mazajā Pils ielā 1, nodošanu Latvijas Pašvaldību savienības īpašumā.
2004. gads
Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā Latvijas pārstāvjiem Reģionu komitejā ir pastāvīgo locekļu statuss.
2008. gads
Paredzama rajonu pašvaldību likvidācija, tādēļ 16. maijā Priekuļos LPS 18. kongresā pieņem aicinājumu Saeimai un valdībai paredzēt rūpīgu plānu rajonu reorganizācijai un ietaupītos līdzekļus veltīt novadu attīstībai.
2014. gads
Pirmo reizi netiek parakstīts LPS un MK vienošanās un domstarpību protokols par nākamā gada valsts budžetu.
Ieskats pašvaldību apvienošanās idejas vēsturē
Pašvaldību apvienošanās ideja radās tautas politiskās kustības – Latvijas Tautas frontes (LTF) – biedriem. Var pieņemt, ka šī ideja radusies, mijiedarbojoties vairākiem faktoriem.
Viens no tiem – pašvaldību sadarbības tradīcija Latvijā 20. gadsimta 20. gados. Tā viena no asociācijām – Latvijas Pilsētu savienība – tika atjaunota kā tiesību un saistību mantiniece pilsētu pašvaldību asociācijai, kas darbojās Pirmās republikas un nacionālās diktatūras gados. Otra tālaika asociācija – Pagastu savienība – savā iepriekšējā veidā tā arī netika atjaunota.
Pirmās republikas laikā doma par Pilsētu savienības izveidi radās jau 1919. gadā. 1923. gadā sasauktajā pilsētu kongresā diskutēja par dibināmās pilsētu savienības statūtiem un šādas savienības darbības pamatprincipiem. 1924. gadā darbs turpinājās – tika sasaukts 2. un 3. pilsētu kongress, bet 1925. gadā – 4. kongress, kurā pieņēma statūtus, ko vajadzēja apstiprināt Ministru kabinetam, bet tas nenotika. Tas pierāda, ka arī periodā starp pasaules kariem valdības un pašvaldību attiecības nebija ne vienkāršas, ne viennozīmīgas.
1926. gadā sasauktais pilsētu kongress vēlreiz apstiprināja ciešu apņēmību veidot pilsētu savienību. Taču Ministru kabinets apstiprināja statūtus tikai 1931. gadā. Asociācijas darbība neapstājās arī pēc 1934. gada apvērsuma, kad vēlētās pilsētu varas tika aizstātas ar valdības nozīmētām. 1940. gada 16. jūnijā Tallinā notika trīs Baltijas valstu pilsētu asociāciju sanāksme. Tajā pašā dienā Vācija okupēja Parīzi, bet nākamajā dienā – Vācijas sabiedrotā – Padomju Savienība okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju. Pilsētu asociācijas darbs tika pārtraukts uz ilgiem gadiem. 1990. gada 27. jūnijā Ogrē notika pilsētu kongress, kas atjaunoja asociācijas darbību un apstiprināja statūtus, kuri bija spēkā vēl pirms Otrā pasaules kara.
Latvijas īpatnība ceļa izvēlē, kā izkļūt no PSRS okupācijas, nošķīra to no citām vardarbīgi padomju blokā iekļautajām valstīm – tā bija juridiskā ceļa izvēle. Neatzīstot komunistu un to sākotnējo sabiedroto nacistu agresiju likumību, Latvija izvēlējās kārtības atjaunošanu, kāda pastāvēja līdz 1940. gadam. Politikā tas nozīmēja 1918. gadā proklamētās nacionālās valsts un demokrātiskas parlamentāras republikas atjaunošanu.
Juridiskais ceļš nozīmēja trīs būtiskāko Pirmās republikas likumu atjaunošanu, valsts uzbūves jomā – 1922. gada konstitūcijas – Satversmes atjaunošanu sākotnēji negrozītā veidā, valsts pārvaldes jomā – 1923. gada Ministru kabineta iekārtas likuma atjaunošanu, kas gan tika pieņemts jaunā redakcijā, bet privāto tiesību jomā – 1937. gada Civillikuma pieņemšanu praktiski negrozītā veidā. Civillikumam pēc satura bija maz saistības ar Kārļa Ulmaņa diktatūru, tas balstījās uz romiešu civiltiesībām un bija uzlabots Krievijas 1864. gada civillikums. Tomēr, ņemot vērā, ka neviens Ulmaņa diktatūras laikā pieņemtais likums nebija atzīstams par likumīgu, šis Civillikums tika pieņemts no jauna.
Pašvaldību jomā vajadzēja izdarīt izvēli, jo juridiskajā ceļā parādījās vairāki varianti. 1940. gada situācijas atjaunošana nozīmētu nedemokrātiskas, centrālās valdības ieceltas varas (dekoncentrētas valsts pārvaldes) izveidošanu administratīvajās teritorijās. Diktatūras laikā tika mēģināts teritoriālo pašvaldību aizstāt ar nozaru pašvaldību (kameru sistēma), kas vairāk bija raksturīga viduslaikiem un kurai līdzīgu pārvaldi izveidoja itāļu fašisti. Teritoriālās pašvaldības, kurās tiktu ievēlēti komūnu pārstāvji, neiederējās vadonības sistēmā, kur nebija vietas atšķirīgiem uzskatiem. Ulmanis tāpat kā Krievijas boļševiki, Itālijas fašisti un Vācijas nacionālsociālisti pauda tautas vienības ideju. Dažādi domājošas teritoriju pašvaldības traucēja šādas idejas īstenošanu.
Pavisam tika izveidotas sešas kameras: Tirdzniecības un rūpniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Rakstu un mākslu un Profesiju. Kameras bija valsts struktūras, kas atgādināja konsultatīvu (nevis lemjošu) arodu parlamentu. Tās bija MK kontrolēti konsultatīvi orgāni, kas tieši pakļāvās attiecīgām ministrijām. Atbilstošo resoru ministri uz trim gadiem iecēla kameru locekļus. Katrai kamerai tika pakļauts attiecīgo biedrību tīkls. Nākotnē bija plāni dot kamerām lielāku patstāvību, un šāda virzība jau bija novērojama 1939. un 1940. gadā, kad secībā, kādā tika izveidotas kameras, to sastādījušām biedrībām deva iespēju tās locekļus ievēlēt (atšķirībā no iepriekšējās kārtības, kad kameru locekļi tika iecelti).
Tautas fronte kameru atjaunošanas ideju noraidīja. Tika atbalstīta demokrātisku teritoriālo pašvaldību ideja, kādas tās pastāvēja no 1917. līdz 1934. gadam. Pašvaldību asociācijas izveide kļuva par vienu no šādas pašvaldību atjaunošanas sastāvdaļām. Raksturīgi, ka arī pirms nacionālās valsts proklamēšanas (tāpat kā pirms 1990. gada 4. maija) demokrātiski izveidotas pašvaldības, kas atbalstīja nacionālas valsts ideju, Latvijā jau pastāvēja. 1922. gada Satversme pašvaldības tikai pieminēja, nevis centās “atvasināt” no valsts. Toreiz katram bija skaidrs, ka pašvaldības, kas pastāv un darbojas pirms valsts, nav “jāatvasina”.
Otrs avots – Eiropas Vietējo pašvaldību harta. Tā ietver asociācijas veidošanas tiesības kā vienu no vietējās demokrātijas pamata sastāvdaļām. Virzoties atpakaļ vēsturē – likvidējot komunistu un nacistu totalitāro režīmu okupācijas sekas, vietējie politiķi lūkojās arī nākotnē. Salīdzinājums ar Rietumu vecāko demokrātiju pieredzi rādīja, ka pašvaldību asociācijas visās šajās zemēs aktīvi darbojas un būtiski ietekmē nacionālo politiku.
Trešais avots – pašvaldību attīstības gaitā radušās praktiskās problēmas. Pašvaldības strauji ieguva varas subjekta statusu. Padomju laika likumi sākotnēji palika spēkā, taču tos arvien straujāk sāka nomainīt ar jaunām normām. Vairums jauno likumu lielākā vai mazākā mērā attiecās uz pašvaldībām. Vajadzēja izstrādāt praktisku pašvaldību interešu ievērošanas mehānismu. Tātad vajadzēja noskaidrot, kas un ar kādiem nosacījumiem drīkst runāt pašvaldību vārdā; kāds secinājums izriet no tā, ka četras pašvaldības izteikušās “par” un trīs – “pret”, bet atlikušo gandrīz 600 pašvaldību viedoklis nav zināms.
Toreiz LTF frakcija Augstākajā Padomē (tālaika parlamentā) veidoja vairākumu. Pie parlamenta Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas, ko tolaik vadīja viens no LTF līderiem Jānis Škapars, tika organizēts pastāvīgs pašvaldību politikas un parlamenta politikas koordinācijas orgāns – Pašvaldību nodaļa. Tā arī uzsāka darbu pie vienotas pašvaldību asociācijas veidošanas. Paralēlas darbības uzsāka LTF Valde, kas aicināja pašvaldību politiķus uz konsultācijām par asociācijas veidošanu.
1991. gada vasarā pašvaldību vadītāji un Augstākās Padomes deputātu grupa devās braucienā uz Franciju, kur tikās ar Francijas pašvaldību pārstāvjiem, kā arī ar Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo varu pastāvīgās konferences pārstāvjiem. Pirms CLRAE (Vietējo un reģionālo varu kongresa) izveides līdzīgas funkcijas Eiropas Padomē veica šī pastāvīgā konference. Eiropas pašvaldību darbinieki ieteica Baltijas valstīs pārņemt demokrātisko valstu pašvaldību pieredzi, tajā skaitā izveidot asociācijas.
Pēc atgriešanās no Francijas personu loks, kas strādāja pie visas Latvijas pašvaldības aptverošas asociācijas izveides, tika paplašināts. Notika vairākas sanāksmes un lekcijas par Eiropas Vietējo pašvaldību hartas principiem. Viens no jautājumiem, par ko agrīnā stadijā diskutēja, bija parlamenta otrās palātas izveides iespēja no pašvaldību pārstāvjiem. Toreiz atbilstoši tālaika tendencei atjaunot 1934. gada situāciju izšķiršanās bija par vienpalātas parlamenta atjaunošanu saskaņā ar 1922. gada Satversmi. Šis lēmums neizrādījās īpaši tālredzīgs, taču atbilda ātrākam ceļam pretī valstiskajai neatkarībai. Vēlāk izrādījās, ka vienpalātas parlaments nesekmē Latvijas reģionālo attīstību, pakāpeniski radās doma pie šā jautājuma atgriezties. Taču to, kas palaists garām strauju revolucionāru pārveidojumu laikā, vēlāk atgūt ir ļoti grūti. Tādējādi tika nolemts izveidot vienotu asociāciju, lai tās iekšienē meklētu pašvaldībām kopīgus risinājumus.
Pārpublicējot un citējot atsauce uz LPS OBLIGĀTA.
Apkopojumu par LPS vēstures notikumiem sagatavojusi žurnāla "Logs" redakcija