1,5 miljardi cilvēku dzīvo valstīs, kuras pārņēmuši konflikti un vardarbība. Aptuveni 70% no šīm valstīm konflikti valda kopš 1989. gada, un trešdaļa oficiālo attīstības palīdzības līdzekļu tiek izlietoti tieši valstīs, kurās valda konflikti un vardarbība. 26. – 27. novembrī Briselē (Beļģija) notikušo Eiropas Attīstības dienu ietvaros notikušā semināra „Mērķis pēc 2015. gada: miers” dalībnieki dalījās savās pārdomās ar klausītājiem par nesasniegtajiem Tūkstošgades attīstības mērķiem, pieļautajām kļūdām un turpmāk ejamo ceļu nestabilajās valstīs un to pašvaldībās, lai vairs nepieļautu konfliktu un vardarbības izvēršanos.
Kā priekšnoteikumus konfliktu, vardarbības un tam sekojošās iedzīvotāju nabadzības cēloņu novēršanai organizācijas „USAID” Politikas, plānošanas un studiju biroja pārstāvis Alekss Tiers (Alex Thier) uzsvēra labu pārvaldību, visu iesaistīto partneru atbildību un koncentrēšanos uz sieviešu tiesībām, tostarp to pieeju izglītībai. „Laba pārvaldība viennozīmīgi ir tā lieta, kas atšķir veiksmīgu valsti no neveiksmīgas,” uzsvēra Tiers, vienlaikus norādot, ka visi viņa minētie principi jau ietverti „Jaunajā kursā iesaistei nestabilās valstīs” („New Deal for Engagement in Fragile States”). Šo jauno apņemšanos 2011. gadā pieņēma Augsta līmeņa attīstības efektivitātes forumā Buzānā, uzskatot, ka iepriekšējo iniciatīvu rezultāti nav pietiekami. „Jaunais kurss” paredz atbalstīt iekļaujošu pašas valsts vadītu pāreju no nestabilitātes, kas balstās valsts vadītā un īstenotā vīzijā un plānā, kā arī iekļaujošā politiskajā dialogā.
Diskusijas gaitā šo jauno iniciatīvu uzteica arī vienas no lielākās starptautiskās attīstības organizācijas „Cordaid” galvenā izpilddirektore Simone Filippini (Simone Filippini), vienlaikus asi kritizējot plaisu starp vārdiem un darbiem: „Mums jāsaprot, ko mēs parakstām un jābūt godīgiem pret sevi. Kā varam runāt par konfliktiem, drošību un vienlaikus turpināt pārdot ieročus?” Filippini izteicās, ka tagad, kad vairs nav diplomāte un strādā attīstības organizācijā, varot runāt tieši, tāpēc aicināja „pārkāpt savai ēnai” un sākt patiešām īstenot pieņemtos dokumentus, attiecīgi tiem paredzot arī finansējumu, nevis visu laiku rakstīt jaunus. Tāpat viņa vedināja vairāk koncentrēties nevis uz globālajām problēmām, bet skatīties, kādas ir konkrētās valsts un tās pašvaldību vajadzības un intereses.
Simone Filippini (no kreisās) diskusijā aicināja pārkāpt savai ēnai un sākt īstenot jau pieņemtos dokumentus, nevis rakstīt arvien jaunus. Foto: EDD2013.
„Cordaid” pārstāves teikto pilnībā atbalstīja Bamako V rajona (Mali) mērs Boubakars Bahs (Boubacar Bah), uzsverot, ka vietējām pašvaldībām nestabilās vai konfliktu skartās valstīs ir nozīmīga loma politikas veidošanā un valsts attīstībā. Mali valsts un tās pašvaldības patlaban ir rekonstrukcijas fāzē, un Eiropas Savienība ar tās dalībvalstīm var šajos procesos ļoti palīdzēt, vienlaikus neaizmirstot, ka šajā procesā jāiesaista visi dalībnieki. „Taču nepietiek tikai ar finansējumu, īpaši svarīga ir politiskā griba nacionālajā līmenī,” uzsvēra Bahs. Viņš atklāja, ka vēsturiski Mali pašvaldībās ir gan franciski, gan nīderlandiski runājošas kopienas, tāpēc Bamako pašvaldības aktīvi sadarbojas ar Francijas un Nīderlandes pašvaldībām un to asociācijām, tādējādi solidarizējoties un kopienu līmenī meklējot ceļu ārā no krīzes.
Boubakars Bahs (no labās) seminārā jo īpaši uzsvēra pašvaldību lomu valsts attīstībā.
Sadarbību kopienas līmenī un nepieciešamību uzticēties iedzīvotājiem to aktivitātēs uzsvēra arī Timor-Leste (Austrumtimora) finanšu ministre Emīlija Pires (Emilia Pires), aicinot uzticēties cilvēkiem un neizturēties pret pieaugušajiem kā pret bērniem. „Kāpēc neesam sasnieguši Tūkstošgades attīstības mērķus? Jo darām citas lietas. Tieši „Jaunajā kursā” koncentrējamies uz uzticēšanos, valsti kā pārmaiņu virzītāju. Ja valstij nav kapacitātes reformām, tā jānodrošina, lai valdība varētu parādīt savus panākumus un tādējādi iegūt iedzīvotāju uzticību,” norādīja Pires. Timor-Leste pārstāve tāpat aicināja Eiropas Savienības nosūtītos padomniekus vairāk strādāt konkrētās valsts, nevis donora labā, kā arī koncentrēties uz pieciem „Jaunā kursa” mērķiem, proti, leģitīmu politiku, drošību, taisnīgumu, spēcīgiem ekonomikas pamatiem un pārvaldītiem ienākumiem un pakalpojumiem. Noslēgumā Pires, kas pati piedalījusies arī „Jaunā kursa” izstrādē, izteica pārliecību, ka, īstenojot šos piecus pamatprincipus, nestabilās valstis vairs nesaskarsies ar konfliktiem, bet gan turpinās savu attīstības ceļu.