19. septembra Reģionu komitejas Sociālās politikas, izglītības, nodarbinātības, pētniecības un kultūras komisijas sanāksmē visasākās diskusijas izvērtās par atzinuma projektu saistībā ar direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā pārskatīšanu, kurā Reģionu komiteja izvirzījusi stingrākus nosacījumus, nekā piedāvājusi Eiropas Komisija, tādējādi cenšoties novērst negodīgu konkurenci attiecībā uz darba un nodarbinātības apstākļiem un uzņēmējvalstī radot sociālo dempingu.
Direktīvas priekšlikumu bažīgi uzņēmušas vairākas dalībvalstis, jo īpaši no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kuru uzņēmumus jaunie priekšlikumi varētu ietekmēt visvairāk. Būtiskākās izmaiņas saistītas ar algas likmēm. Pašreizējā direktīva nosaka tikai to, ka uz norīkotajiem darba ņēmējiem attiecas minimālās algas likmes. Savukārt jaunais priekšlikums paredz piemērot tādus pašus uzņēmējas dalībvalsts noteikumus par atalgojumu, kādi noteikti tiesību aktos vai vispārēji piemērojamos koplīgumos. Tas nozīmē, ka darba devējam, kurš savu darbinieku uz laiku nosūta sniegt pakalpojumu citā dalībvalstī, tā atalgojumā būs jāiekļauj arī uzņēmējas dalībvalsts noteiktās piemaksas – piemēram, būvniecības nozarē tā varētu būt piemaksa par sliktiem laikapstākļiem, piemaksa par darbarīku nolietojumu, mobilitātes pabalsts u.c.
Attiecībā uz ilgtermiņa norīkošanu Eiropas Komisija ierosina uz darba ņēmējiem, kuru norīkojuma ilgums pārsniedz divus gadus, attiecināt vismaz obligātos noteikumus par uzņēmējas dalībvalsts darba tiesību aizsardzību. Reģionu komiteja ierosina šo termiņu samazināt līdz 12 mēnešiem, pēc kuriem darba līgumam būs pilnībā jāpiemēro tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā darba ņēmējs ir norīkots.
Pret Reģionu komitejas priekšlikumu kopumā negatīvi balsoja arī Rundāles novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis un Pārgaujas novada domes priekšsēdētājs Hardijs Vents, kas sanāksmē pārstāvēja Latvijas delegāciju Reģionu komitejā, jo uzskata, ka direktīvas priekšlikums un Reģionu komitejas sagatavotie grozījumi direktīvā varētu negatīvi ietekmēt Latvijas uzņēmēju iespējas brīvi piedāvāt savus pakalpojumus Eiropas Savienības vienotajā tirgū.
“Norīkots” darbinieks ir tāds darba ņēmējs, kuru darba devējs uz laiku nosūta sniegt pakalpojumu citā dalībvalstī. Pakalpojumu sniegšanas brīvība visās dalībvalstīs ir viens no ES vienotā tirgus pamatprincipiem, t.i., uzņēmumi var sniegt pakalpojumu citā dalībvalstī, bet viņiem nav tajā jādibina uzņēmums. Lai to darītu, tiem jābūt tiesīgiem nosūtīt darbiniekus uz citu dalībvalsti darbu veikšanai. Kopumā norīkotie darba ņēmēji ir tikai 0,7% no strādājošo kopskaita ES. Tomēr īpaši bieža darbinieku norīkošana ir atsevišķās nozarēs un dalībvalstīs. Piemēram, būvniecības nozarē vien norīkoto darba ņēmēju ir 43,7%, taču norīkošana ir bieži sastopama arī ražošanas (21,8%), izglītības, veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu (13,5%), kā arī uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē (10,3%).
Komisija apņēmusies mērķtiecīgi pārskatīt 1996. gada direktīvu, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienībā nenotiek sociālais dempings. Tā kā norīkotājuzņēmumiem jāievēro tikai noteikums par minimālajām algas likmēm uzņēmējā dalībvalstī, tas bieži rada skaidri pamanāmas darba algu atšķirības starp norīkotajiem un vietējiem darba ņēmējiem, jo īpaši dalībvalstīs ar samērā augstu algu līmeni. Tiek ziņots, ka dažās nozarēs un dalībvalstīs norīkotie darba ņēmēji pelna pat par 50% mazāk nekā vietējie darbinieki.
Papildu informācija par būtiskākajām izmaiņām minētās direktīvas priekšlikumā pieejama Eiropas Komisijas mājaslapā.
Agita Kaupuža,
LPS pārstāvniecības Briselē vadītāja