Pieņemot lēmumus par lauku skolu nākotni un vietu izglītības sistēmā, ir svarīga individuāla pieeja un izpratne par to nozīmi gan konkrētās teritorijas attīstībā, gan izglītības pieejamības nodrošināšanā – šādu viedokli otrdien, 16. decembrī pauda Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras komitejas pārstāvji.
Komitejas sēdē viesojās izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile. Viņa pauda, ka jautājumā par pamatizglītības iestādēm ir būtiski ņemt vērā izglītības pieejamību, kvalitāti un izmaksu efektivitāti. Savukārt vidusskolu gadījumā būtiska ir pašu pašvaldību iesaiste. Patlaban valstī ir četras vidusskolas, kurā vispār nav nevienas vidusskolas klases, bet vairāk nekā 20 vidusskolās šajā mācību gadā nav atvērta 10. klase. Turklāt šīs skolas nebūt neatrodas nomaļās vietās, pierobežā, bet gan tuvu attīstības centriem un pamatskolas līmenī ir ļoti piepildītas. Līdz ar to pašvaldībām pašām ir jāizvērtē situācija un iespēju robežās jārūpējas par skolēnu piesaisti.
M.Seile pauda, ka pirms dažām dienām piedalījās sanāksmē ar visu ES izglītības ministru dalību un būtu bijusi gandarīta dzirdēt, ka kādā valstī pieejamības un arī algu jautājums ir atrisināts, bet tādas vai citādas problēmas šajā jomā ir visās valstīs un Latvija nav unikāls izņēmums
LPS padomniece izglītības jautājumos Ināra Dundure pauda, ka ir svarīgi vienoties par definīciju, ar ko saprot tā dēvētās “mazās skolas”, šo apzīmējumu veltot vienīgi pamatizglītības līmenim.
Vēlamā pieeja - pašvaldība kopā ar skolām veic skolas attīstības analīzi, gatavo pamatojumu optimizācijai. Katrs gadījums tiek skatīts individuāli, ņemot par pamatu, ka skolu nav tik daudz, un katrs bērns ir nozīmīgs.
Kritēriji, kas būtu jāņem vērā, ir iedzīvotāju sociāli ekonomiskais raksturojums, pierobežas tuvums, iedzīvotāju blīvums, ģeogrāfiskie apstākļi un infrastruktūra, skolēni ar īpašām vajadzībā, migranti, reemigranti, bērni no ģimenēm ar citu valodu.
Papildus LPS norāda, ka ar terminu “izglītības kvalitāte” nedrīkst izprast tikai centralizēto eksāmenu rezultātus un sasniegumus mācību priekšmetu olimpiādēs, bet ir jāņem vērā arī skolēna attīstības dinamika, sociālā iekļaušanās sabiedrībā, līdzdalība, sociālās prasmes, brīvprātīgā darba iespējas un motivācija.
“Izglītības uzdevums nav tikai iemācīt tikai rakstīt lasīt rēķināt, bet gan dot prasmes sarunāties, mācēt ņemt vērā savus biedrus, iemācīties empātiju pret klasesbiedriem un sabiedrības locekļiem un to ir iespējams panākt arī mazās skolās,” uzsver I. Dundure.
Diskutējot par to, vai visu līmeņu pedagogi tiktu iekļauti vienotā atalgojuma sistēmā, M. Seile pauda, ka nevar apsolīt to, ko nevar pildīt, bet kopumā šim principam piekrīt. Taču vienlaikus ir skaidrs, ka bez papildus finansējuma to nav iespējams panākt.
Komitejas sēdē piedalījās arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško. Viņa atzina, ka finansiālā situācija izglītības jomā ir tik smaga, kā sen nav bijusi, turklāt ir skaidrs, ka uz papildus finansējumu cerību praktiski nav. “Viss ir atkarīgs no mums pašiem, tādēļ ir ļoti liela pateicība pašvaldībām, kas atbalsta savus pedagogus. Taču, ja valsts pieprasījums ir kvalitatīva izglītība, tad valstij tā ir jānodrošina un pašvaldībām nevajadzētu atraut līdzekļus no citām savām funkcijām,” pauda I. Mikiško.
Sēdes videoieraksts: