KOMENTĀRS: Māris Pūķis, Dr. oec., Latvijas Universitātes asociētais profesors
Šī gada 10. jūnijā Saeima trešajā lasījumā pieņēma Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumrojektu jaunā redakcijā. Šī likuma galvenais sasniegums ir valsts sadalīšana 42 administratīvajās teritorijās līdzšinējo 119 vietā. Ja Valsts prezidents neatgriezīs likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai, tad būs zināmas teritorijas, kurās organizēt 2021. gada pašvaldību vēlēšanas.
Ko darīs Valsts prezidents – drīz uzzināsim. No vienas puses, atgriezt likumprojektu Saeimai atkārtotai izskatīšanai nozīmētu apšaubīt premjerministra Krišjāņa Kariņa valdības darbību, kura līdz šim ir atbalstījusi pašvaldību apvienošanu. Galvenais arguments ir bijis, ka varēs minimizēt skolu un slimnīcu tīklu, ietaupīt ceļu remontiem, lai novirzītu valsts budžeta līdzekļus citiem, šķietami svarīgākiem mērķiem.
No otras puses, Satversmes tiesa ir konstatējusi vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces antikonstitucionālo rīcību lēmumā aizliegt noskaidrot Ikšķiles iedzīvotāju viedokli, kas būtiski kavēja pilnvērtīgu konsultāciju procesu ar vietējām kopienām visā Latvijā. Zināms, ka ir pārkāptas vietējo kopienu pamattiesības, un Eiropas Padomes pārraugošā institūcija ir ieteikusi apturēt reformu, lai ļautu iedzīvotājiem lemt par savu novadu robežu maiņu. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojekta apspriešanas norisē noraidīja arī paša Valsts prezidenta priekšlikumus par vēlēšanu kārtības demokratizāciju, bet vietējo interešu nodrošināšana daudzos desmitos teritoriālā dalījuma vienību ir atlikta uz citu likumprojektu.
Tāpēc Valsts prezidentam būs jāvērtē samērīgums: vai valdības pieļautie likumu, Satversmes un starptautiskā līguma pārkāpumi ir attaisnojami, lai gūtu sabiedrībai iecerēto labumu no iesāktā varas un finanšu centralizācijas kursa. Ja prezidents izsludinās likumu, tad reformas politiskais mērķis būs sasniegts. Jaunajiem politiskajiem spēkiem būs vieglāk startēt vēlēšanās mazākā skaitā teritoriju.
Vienlaikus no Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma izrietēs vairāki uzdevumi, kas apstiprina, ka Saeimas deputāti nav guvuši atbildes uz tiem pašiem jautājumiem, uz kuriem netika sniegtas atbildes tikšanās reizēs ar iedzīvotājiem un ar pašvaldību deputātiem.
Vai reformā netiks pazaudēta kultūrvēsturiskā daudzveidība? Piederības sajūta savam novadam ir pašvaldību demokrātijas pamats. Ja zūd šī piederības sajūta, tad nevar gaidīt aktīvu iedzīvotāju līdzdarbošanos. Tāpēc nepieciešams stiprināt kultūrvēsturisko daudzveidību. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) šo jautājumu ignorēja. Atsaucību neguva ne suitu, ne sēļu iniciatīvas un pat ne Valsts prezidenta aicinājums. Rezultātā likumprojekta pārejas noteikumos ir uzdevums izstrādāt jaunu likumu par šādām teritorijām, nesaistot tās ar tehnokrātiski noteiktām robežām.
Vai ir iecerēts mainīt funkciju sadalījumu starp valsti, plānošanas reģioniem, vietējām pašvaldībām un privāto sektoru? Deklarētajam reformas mērķim – samērojami pakalpojumi – nav nekāda pamata, jo nav atrastas funkcijas, ko kāda no pašreizējām pašvaldībām nepilda. Toties, veidojot vairākus pārvaldes līmeņus, ir svarīgi katram mērogam noteikt piemērotāko atbildības jomu.
Izvēloties lielāku vai mazāku vietējo pašvaldību mērogu, ir jāsaprot, ko darīs un par ko atbildēs citi mērogi. Šai jautājumā VARAM nav skaidra priekšstata, ir tikai neizdiskutēts ministriju vēlmju saraksts. Nav ņemti vērā ne pašvaldību, ne zinātnieku, ne plānošanas reģionu un uzņēmēju priekšlikumi. Skaidrību neieviesa arī Saeimas apakškomisija par pašvaldību attīstību. Tika solīts, ka šos jautājumus precizēs jaunais likumprojekts par pašvaldībām.
Kādas pārmaiņas gaidāmas pašvaldību finanšu sistēmā? Iecerēts divu likumu, proti, “Par pašvaldību budžetu” un Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likuma, modificētas normas pārcelt uz jauno likumu “Par pašvaldībām”. Pagaidām Finanšu ministrijas vai VARAM iestrādes tur slepenībā. Taču jauno teritoriju rīcībspēja būs tieši atkarīga no finanšu sistēmas.
Kā iecerēts organizēt reformas rezultātu mērīšanu? 2009. gada reformas rezultātus rūpīgi slēpa. Par mazāko vienību, kurā apkopo oficiālo statistiku, kļuva novads vai republikas pilsēta. Līdz ar to informācija par iedzīvotāju migrāciju, algām, teritorijās samaksātajiem nodokļiem, pabalstiem un pensijām nebija vairs pieejama. 2020. gada reformu gaida tāds pats liktenis: pašreizējā Saeima noraidīja deputātu priekšlikumu mērīt un analizēt reformas rezultātus. Tas neatbilst labas pārvaldības principam.
Kā valdība atskaitīsies Saeimai par reformas rezultātiem? Bija piedāvājums Ministru prezidentam reizi gadā atskaitīties Saeimai par to, kas noticis novados un to teritoriālajās vienībās. Tad būtu ik gadu jāapkopo un jāanalizē, kas noticis pēc reformas, kā attīstās centri un kas notiek nomalēs. Saeima no šāda uzdevuma izvairījās, atskaitīties vajadzēs par administratīvajām teritorijām kopumā un tikai reizi četros gados. Datos balstīta šīs reformas vērtējuma pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām nebūs.
Kā organizēs pārvaldi reģionu mērogā? Asa diskusija par šo tēmu Saeimā beidzās bez rezultāta. Tika piedāvāts gan tieši vēlētu pašvaldību, gan valsts ieceltu gubernatoru, gan valdības pārstāvju konsultāciju modelis. Valsts prezidents rosināja veidot demokrātisku pārvaldi Latvijas vēsturiskajās zemēs, cienot arī Sēlijas atdzimšanu. Konceptuālas skaidrības nav, izņemot vēlmi par pamatu ņemt pašreizējo piecu plānošanas reģionu teritorijas.
Administratīvi teritoriālās refomas likumprojekta pārejas noteikumos ir uzdevums izstrādāt likumu par administratīvajiem reģioniem, kas nebūs administratīvās teritorijas. Šis likums varētu būtiski ietekmēt kompetences un finanšu sadali, regulēt sadarbību. To nezinot, nobalsotais teritoriālais dalījums ir apšaubāms pēc būtības.
Kā organizēs pārvaldi novadu teritoriālā dalījuma mērogā? Daudzos gadījumos vienā novadā būs daudzi vai pat daudzi desmiti pagastu un vairākas pilsētas. Likumprojektā ir uzdots šo teritoriju pārvaldes kārtību iestrādāt likumā, tai skaitā nodrošināt katrā teritoriālā dalījuma vienībā pārstāvniecības demokrātiju. Nav pat uzsākta diskusija, ko darīs šajās teritorijās, kā tās izveidos un kā finansēs. Ir atļauts veidot teritoriālā dalījuma vienību apvienības, bet detalizētāk nekas nav zināms. Šie jautājumi nav arī atstāti jauno novadu kompetencē, jo nav zināms, ko par Valsts prezidenta ierosinājumiem domā VARAM.
Tik daudz neatbildētu jautājumu apliecina šīs reformas patieso politisko mērķi un tās īstenotāju vienaldzību pret iedzīvotāju vajadzībām. Opozīcijas deputāti pastāvīgi atgādināja, ka pirms jauna teritoriju dalījuma būvēšanas vajadzētu piedāvāt, kā šī jaunā sistēma funkcionēs.
Lai kas arī uzvarētu nākamajās pašvaldību vēlēšanās, līdzšinējā pieredze liecina, ka pašvaldības iespēju robežās rūpējas par savas teritorijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem, par ekonomiskās un sociālās situācijas uzlabošanu. Tomēr jaunās pašvaldības saskarsies ar vairākām sistēmiskām problēmām, ar valsts neizdarītā sekām.
Velns slēpjas detaļās. Ir daudzi jautājumi, ko vienai atsevišķai pašvaldībai grūti atrisināt, jo valsts neveic savus pienākumus vai pat kavē darbību vietējo iedzīvotāju interesēs. Galvenie kavējošie faktori saistāmi ar priekšlikumiem, ko Saeima apspriešanas gaitā noraidīja.
Pirmkārt, centru atbalsta programma. Pašlaik pēc reformas administratīvie centri ir ar ļoti atšķirīgām iespējām. Vairums šo centru ir saņēmēji no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda, pēc attīstības indeksa ieņem pēdējās vietas pašreizējo 119 pašvaldību vidū. Ja patiesi vēlamies jauno novadu attīstību, nepieciešama īpaša atbalsta programma. Nacionālajā attīstības plānā paredzētie soļi attīstības centru atbalstam ir daudz par maz.
Otrkārt, nomales efekta samazināšanas programma. Nomales efekts ir neizbēgams, tiešie cietēji būs apmēram 400 000 iedzīvotāju. Pārējie 1 500 000 iedzīvotāju būs netiešie zaudētāji tad, ja reformas rezultātā vēl 200 000 iedzīvotāju emigrēs. Tas kopumā novājinās Latviju, jo, zaudējot savu cilvēkkapitālu, mēs atbalstīsim citu valstu ekonomiku. Te ir nepieciešama valsts atbalsta programma, garantējot finanšu plūsmu uz tām teritorijām, kuras nav jauno novadu centrā.
Treškārt, informācijas trūkums. Lai uzlabotu situāciju ne tikai jaunajos centros, bet arī pārējos novados un novada pilsētās, nepieciešama informācija. To viegli apkopot centralizēti, bet grūti vākt un analizēt katrā pašvaldībā pašu spēkiem.
Visbeidzot, par reformas nepabeigtību liecina arī neskaidrība par pārējām reformām – izglītībā, veselības aprūpē un ceļu infrastruktūras nodrošinājumā. Kārtējo reizi reforma notiek vienlaikus ar pasaules ekonomisko krīzi, tā kavēs pilnvērtīgu pašvaldības iesaistīšanos Covid-19 pandēmijas izraisīto seku novēršanā.
Ja Latvija izvēlētos tiesiskuma ceļu, tad trešajā lasījumā nobalsotais teritoriālais dalījums būtu jānodod konsultatīvai aptaujai katrā no pašreizējām pašvaldībām. Ja valsts pieņemtu šādu lēmumu un organizētu procesu pēc Ikšķiles parauga, tad deputātu rīcībā pirms otrreizējas caurlūkošanas būtu patiesa un objektīva aina. Varētu gan reformu paspēt, gan nebūtu kauns, ka esam pārkāpuši Satversmi.