Otrdien, 27. novembrī, notika Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Tehnisko problēmu komitejas sēde, kurā viens no izskatāmajiem jautājumiem bija par elektronisko iepirkumu sistēmu (EIS) priekšrocībām un trūkumiem, kā arī novitātēm pakalpojumu sniegšanā. Apsprieda arī jautājumu par atbalsta mehānismiem koģenerācijas stacijām, kā arī notika diskusija par likumprojektu „Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums”.
Par EIS informāciju sniedza Oļegs Filipovičs – Valsts reģionālās attīstības aģentūras Elektronisko iepirkumu departamenta direktors, uzsverot, ka Elektroniskai iepirkumu sistēmai (EIS) ir virkne priekšrocību: viens atklāts konkurss (viens piedāvājums) 380 pasūtītājiem; vienmēr ir ieinteresēto personu sanāksme un nolikuma pilnveidošana atbilstoši piegādātāju ierosinājumiem; preču pasūtīšana notiek elektroniski atbilstoši noliktavas datiem; paredzēts minimālais viena darījuma apjoms (nav attiecināms uz medikamentu iepirkumiem); visām piegādēm standarta garantijas apkalpošanas nosacījumi, kā arī lietotājiem tiek nodrošināts atbalsts un strīdu izskatīšana. EIS pagaidām ir obligāts valsts pārvaldes iestādēm.
Publisko iepirkuma likumā ir noteikti izņēmuma gadījumi, kad pasūtītājs var neņemt vērā obligātās pirkšanas nosacījumus un iegādāties preces vai pakalpojumus, neizmantojot centralizēto iepirkumu institūcijas starpniecību. To var darīt gadījumā, ja pasūtītāja vajadzībām atbilstošu preci vai pakalpojumu nav iespējams iegādāties ar centralizēto iepirkumu institūcijas starpniecību, kā arī, ja pasūtītājs var nodrošināt preču vai pakalpojumu iegādi par zemāku cenu. VRAA pārstāvis uzsvēra, ka pašvaldības var centralizēti organizēt iepirkumus savām iestādēm. Pašlaik ES izstrādā jaunu Direktīvu, kas paredzēšot 100% pāreju uz elektroniskajiem iepirkumiem.
Komitejā nolēma izvērtēt jautājumu par centralizēto elektrības iepirkumu EIS sistēmā, kā arī izvērtējama iespēja ir centralizēti iegādāties šķeldu. Nolēma arī kopīgi ar pašvaldībām informēt vietējos uzņēmējus par iespējām piedāvāt savus pakalpojumus EIS sistēmā.
Jautājumā par grozījumiem Publisko iepirkumu likumā, komiteja iepazinās ar LPS apkopoto pašvaldību pieredzi par iepirkumiem EIS sistēmā. Pastāv risks, ka atsevišķos gadījumos vietējā uzņēmēja (mazā un vidējā) iespējas piedāvāt savu preci vai sniegt pakalpojumu varētu tikt ierobežotas. Lai arī VRAA ļoti cenšas mazināt vienošanās risku, to likvidēt pilnībā praktiski nav iespējams. Lielajām ārzemju kompānijām ir finansiālas iespējas pazemināt cenas pat līdz pašizmaksai uz 1 līdz 3 gadiem, tādā veidā pilnīgi izslēdzot vietējā kapitāla uzņēmumus, kuram nav uzkrāts kapitāls. Iepirkumu centralizācija pēc būtības ir lielu uzņēmumu atbalstīšana, pasūtītājam saņemot pretī zemākas cenas par preci vai pakalpojumu. Nereti, lai sasniegtu pasūtījuma minimālo limitu, neattaisnojas iepirkuma mērķis – iegūt preces vai pakalpojumus par lētāko cenu, jo nevar iegūt atlaidi mazā apjoma dēļ.
Vairums pašvaldību neatbalsta piedāvātos likumprojekta grozījumus un ne visām pašvaldībām ir pozitīva pieredze, izmantojot EIS, kā arī pašvaldības uzskata, ka grozījumi ir pretrunā ar likumā „Par pašvaldībām” nostiprināto principu par pašvaldību neatkarību, veicot savu saimniecisko darbību. Komiteja lēma neatbalstīt grozījumus Iepirkuma likumā, kas paredz, līdzīgi kā tiešām valsts pārvaldes institūcijām, pašvaldībām uzlikt par pienākumu obligāti veikt iepirkumus EIS sistēmā.
Informāciju par atbalsta mehānismiem koģenerācijas stacijām sniedza A. Akermanis - Latvijas Siltumražotāju asociācijas valdes loceklis, uzsverot, ka koģenerācijā 62% tiek saražota siltumenerģija. Izmaiņas normatīvajos aktos paredz, ka pēc 5 gadiem koģenerācijas stacijas nokļūs brīvajā tirgū, jo valsts atbalsts obligātā elektrības veidā netiks sniegts. Koģenerācijas atbalsta principi tiek jaukti ar atjaunojamās enerģijas atbalsta principiem. Valstī koģenerācijas princips tiek nepareizi piemērots, jo tajā nav definēta siltumenerģijas pakalpojuma realizācija. Līdz šim izsniegtais nepamatoti lielais atļauju daudzums koģenerācijā saražotās elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros nedrīkst būt par pamatu, lai turpmāk vispār atceltu valsts atbalstu koģenerācijas attīstībai, un tā vietā atbalstu novirzītu tikai atsevišķai siltumenerģijas ražošanai. Šāda prakse būtu neatbilstoša Latvijas tautsaimniecības interesēm un ES normatīvajiem aktiem. Rezultātā pieaugtu primāro energoresursu patēriņš valstī un attiecīgi būtu sagaidāms siltumenerģijas tarifu pieaugums iedzīvotājiem. EM izstrādātajā projektā koģenerācijas attīstības perspektīvas vispār netiek analizētas, no projekta izriet, ka turpmāk nav paredzēts jebkāds atbalsts koģenerācijas attīstībai Latvijā, tā vietā faktiski priekšroku dodot atsevišķai siltumenerģijas ražošanai ūdenssildāmajos katlos.Komitejā nolēma atkārtoti lūgt Ekonomikas ministriju sagatavot priekšlikumus par atbalsta mehānismiem koģenerācijas staciju darbībai, kā arī izveidoja darba grupu šī jautājuma izvērtēšanai.
Par likumprojekta „Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums” izstrādes gaitu informēja Jurijs Spiridonovs – VARAM valsts sekretāra vietnieks vides aizsardzības jautājumos. VARAM pārstāvis uzsvēra, ka galvenā problēma ir vienots regulējuma trūkums ūdenssaimniecības nozarē, tādējādi likumprojekta galvenais mērķis ir paredzēt Ūdens apsaimniekošanas likumā deleģējumu Ministru kabinetam izstrādāt noteikumus (līdzīgi kā siltumapgādē), kuros būtu noteikta vienota pieeja ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanai visā Latvijas teritorijā. Pašlaik likumdošanā netiek noteikta atbildība, iespēja caur pašvaldību saistošajiem noteikumiem uzlikt pienākumu pieslēgties centralizētajām ūdenssaimniecības sistēmā, ja tās tiek izbūvētas par valsts, pašvaldību vai ES fondu līdzekļiem. Būtu jāpārskata arī normatīvu iespējas pašvaldībām izveidot sociālās atbalsta programmas tiem patērētājiem, kuriem pieslēgumu izveidošana finansiāla nav iespējama.
Eiropas komisija pieprasot vienotu regulējumu ūdenssaimniecības nozarē, obligāta pieslēgumu izveide jau tagad ir katra ES fonda projekta ieviešanas nosacījums un neizpildes gadījumā paredzētas finanšu sankcijas.
J.Spiridonovs informēja, ka tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums bija noteikt labāko risinājumu un izstrādāt tiesību aktu problēmas atrisināšanai.
Komitejas locekļi neviennozīmīgi vērtēja likumprojekta nepieciešamību, vienlaicīgi atzīstot, ka centralizēto pieslēgumu risinājums ir ļoti nopietna problēma pašvaldībās, vienlaicīgi uzsverot, ka šīs problēmas risinājumam nepieciešams noteikt finansējuma avotu. Komiteja nolēma konceptuāli atbalstīt likumprojekta tālāku virzību, kā arī paredzēt tiesības pašvaldībām ar saistošajiem noteikumiem noteikt pakalpojuma sniedzēja un klienta piederības robežu, komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūves kārtību utt.. Komitejas locekļi arī lēma: atbalstīt centralizēto pieslēgumu veicināšanu, nosakot, ka nepieciešams radīt atbalsta mehānismus – piemēram, fonds, kuru veido valsts un pašvaldību līdzekļi un īpašnieka (privātpersonas) maksājumi); likumā precīzi jānosaka pakalpojuma lietotāja un blakus pakalpojuma lietotāja pienākumi; likumprojektā kā obligātu prasību noteikt ēku ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu un maģistrālo tīklu cauruļvadus kā īpašuma apgrūtinājumus, jo ir situācijas, kad nekustamo īpašumu īpašnieki saviem īpašumiem piesaistītajos zemesgabalus demontē ekspluatācijā esošus ūdensvadu un kanalizācijas cauruļvadus; visbeidzot, ikumprojekts jāizskata vienotā paketē ar iespējamiem Ministru kabineta noteikumiem.
Tāpat komiteja atbalstīja J.Spiridonova priekšlikumu par Ūdenssaimniecības būvju būvniecības projektu vērtēšanas komisijas darbības turpināšanu līdz 3.4.1.1. aktivitātes „Ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstība apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu līdz 2000” 7. kārtas konkursa noslēgšanai.