Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) un Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) šī gada 16.decembrī pārrunāja Transporta enerģijas likuma ieviešanu un tā sasaisti ar Publisko iepirkumu likumu un praktiskos izaicinājumus, ar kuriem pašvaldības saskaras klimata un enerģētikas mērķu īstenošanā.
Diskusijā tika uzsvērts, ka transports ir viens no lielākajiem enerģijas patērētājiem Latvijā un rada gandrīz 40 % no ne-ETS emisijām. Vienlaikus Latvija gandrīz visu transporta degvielu importē, katru gadu ārvalstu ekonomikai novirzot apmēram vienu miljardu eiro. Tas ietekmē gan valsts enerģētisko drošību, gan pašvaldību ilgtermiņa izmaksas.
Transporta enerģijas likums, kas stāsies spēkā no 2026. gada 1. janvāra, paredz pakāpenisku pāreju uz tīrākiem enerģijas risinājumiem transportā. Līdz 2030. gadam degvielas piegādātājiem jāsamazina degvielu emisiju intensitāte par 16 %, savukārt valstspilsētu pašvaldībām jānodrošina, ka vismaz 30 % no pašvaldību transportā izmantotās enerģijas ir atjaunīga vai bezemisiju enerģija. Likums paredz elastību, atkāpes operatīvajam transportam un krīzes situācijām, kā arī pašvaldību vienkāršotu uzskaiti un ziņošanu reizi divos gados.
Vienlaikus tikšanās laikā tika akcentēts, ka Transporta enerģijas likuma prasības praksē ir cieši saistītas ar Publisko iepirkumu likumu, kurā pārņemtas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1161 prasības par “tīru” un energoefektīvu autotransporta līdzekļu izmantošanu publiskajos iepirkumos. Šīs normas nosaka minimālo “tīro” transportlīdzekļu īpatsvaru iepirkumos M1, M2 un N1 kategorijām, vismaz 22 %, un N2 un N3 kategorijām 8 % līdz 2025. gadam un 9 % no 2026. gada.
Diskusijā identificēta būtiska problēma, atšķirīgā pieeja “tīra” transportlīdzekļa definīcijai dažādos normatīvajos aktos. Publisko iepirkumu likums balstās uz izpūtēja emisijām, savukārt Transporta enerģijas likums vērtē izmantoto enerģiju un tās izcelsmi. Viens no secinājumiem, ka M1, M2 un N1 kategorijas transportlīdzekļi, kas darbināmi ar sašķidrinātu biometānu (LBG) vai nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo degvielu (RFNBO), tostarp e-metānu, praktiski netiek kvalificēti kā “tīri” transportlīdzekļi Publisko iepirkumu likuma izpratnē, jo CO₂ emisijas tiek vērtētas tikai pie izpūtēja un netiek izpildīts emisiju slieksnis ≤ 50 g CO₂/km (WLTP).
Tas nozīmē, ka transportlīdzeklis var palīdzēt izpildīt Transporta enerģijas likuma 9. panta prasības un tikt ieskaitīts 30% mērķī, taču netiek ieskaitīts Publisko iepirkumu likuma “tīro” transportlīdzekļu kvotā.
Latvijai un pašvaldībām ir svarīgi arī savu iespēju robežās sniegt atbalstu visos iespējamos formātos, tostarp nacionālā un Eiropas Savienības līmenī, lai panāktu iekšdedzes dzinēju aizlieguma termiņa pārskatīšanu un pagarināšanu pēc 2035. gada, jo pašreizējais regulējums nepietiekami ņem vērā dalībvalstu atšķirīgos apstākļus, infrastruktūras gatavību un pieejamās tehnoloģijas.
LPS skatījumā transporta pāreja nevar balstīties uz vienu tehnoloģiju. Daudzās teritorijās, īpaši ārpus lielajām pilsētām, elektrotransporta pilnīga ieviešana līdz 2035. gadam nav reālistiska uzlādes infrastruktūras, elektrotīklu jaudu, transportlīdzekļu pieejamības un izmaksu dēļ. Vienlaikus pastāv tehnoloģiski nobrieduši risinājumi tādi kā biometāns, atjaunīgās degvielas, kas nedaudz samazina emisijas, bet pašreizējā regulējumā netiek pilnvērtīgi atzītas. Tika uzsvērts, ka iekšdedzes dzinēju aizlieguma pagarināšana pēc 2035. gada nenozīmē atteikšanos no klimata mērķiem, bet gan elastīgāku un tehnoloģiski neitrālu pieeju, kas ļautu izmantot vietējos atjaunīgos resursus.
Papildus transporta jautājumiem diskusijā tika aktualizēta arī gandrīz nulles enerģijas ēku prasību piemērošana publiskajam sektoram. Tika uzsvērts, ka Eiropas Savienība nosaka kopīgus principus, taču katrai dalībvalstij ir savi nacionālie kritēriji. Latvijas gadījumā šie kritēriji ir jāpārskata, lai tie būtu praktiski īstenojami un dotu publiskajam sektoram plašākas iespējas renovēt esošās ēkas, nevis radītu formālus šķēršļus investīcijām.
LPS uzsver, ka klimata un enerģētikas mērķu sasniegšana nav tikai normu formāla izpilde. Tā ir iespēja pašvaldībām samazināt izdevumus, mazināt atkarību no importētās enerģijas un gudrāk pārvaldīt publiskos resursus. Lai to panāktu, nepieciešama cieša sadarbība starp valsti un pašvaldībām, normatīvo aktu savstarpēja saskaņošana un skaidri, praksē īstenojami risinājumi gan transporta, gan publisko ēku jomā.
Vairāk informācijas zemāk pievienotajā prezentācijā.
TRASPORTA SEKTORA LOMA LATVIJAS ENERGOBILANCĒ UN PAŠVALDĪBĀS