Vienkāršākas publiskā iepirkuma procedūras, mazāk dokumentu no pieteikumu iesniedzēju puses, pieteikumu iesniegšana elektroniskā formā, kā arī vienkāršota procedūra pašvaldībām sociālajiem, veselības un kultūras pakalpojumiem. Šādas izmaiņas paredzamas pēc jauno publiskā iepirkuma direktīvu stāšanās spēkā, ar kurām plašāka auditorija tika iepazīstināta Eiropas Komisijas 19. martā Briselē (Beļģija) organizētajā konferencē „Jauni ES noteikumi iepirkumam un koncesijām”.
Eiropas Padome šā gada februārī apstiprināja trīs pārskatītās direktīvas publiskā iepirkuma jomā, proti, publiskā iepirkuma direktīvu, direktīvu, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, kā arī direktīvu par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu. Šie trīs tiesību akti, kuru mērķis ir padarīt iepirkumu vienkāršāku gan publiskajām institūcijām, gan uzņēmējiem, dalībvalstīm kļūs saistoši no 2016. gada marta, izņemot noteikumus par e-iepirkumu, kuri jāievieš līdz 2018. gada septembrim.
Eiropas Parlamenta deputāts un ziņotājs jautājumā par publiskā iepirkuma reformu, Marks Tarabella (Marc Tarabella) norādīja, ka pārstrādātie publiskā iepirkuma tiesību akti paredz arī vienkāršotas publicēšanas prasības vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tāpat būtiski, ka saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma noteikšanā līdztekus zemākās cenas principam jaunie noteikumi ļaus kā kritēriju izmantot arī preču un pakalpojumu dzīves cikla izmaksas un ražošanas procesu, piemēram, vai tiek nodarbināti cilvēki ar invaliditāti, vai izmantoti videi draudzīgi materiāli. „Lai gan zemākā cena vienalga pastāv kā variants, taču svarīgākais būs saimnieciski izdevīgākais piedāvājums, tas ir, kvalitātes un cenas attiecība. Ideja ir, ka tiek piedāvāts instrumentu kopums un iepirkuma iestāde var izvēlēties, cik liela nozīme būs cenas, dzīves cikla izmaksu vai sociālajiem kritērijiem,” skaidroja Tarabella. Viņš tāpat atklāja, ka pārlieku zemu izmaksu piedāvājumu varēs noraidīt, ja tajā nebūs ņemtas vērā darba vai vides aizsardzības likumdošanā noteiktās saistības.
Jaunās direktīvas tekstā vairs nav pakalpojumu iedalījuma A un B daļas, bet ir jauns regulējums - vienkāršota procedūra sociālajiem pakalpojumiem, kuras slieksnis ir sākot no 750 000 eiro. Pasūtītājs varēs slēgt līgumu ar uzņēmumu, kurš vislabāk spēs nodrošināt tieši sociālo pakalpojumu kvalitātes kritērijus, piemēram, pieejamību, ilgtspēju, ievērot pakalpojuma lietotāju vajadzības. Tarabella arī norādīja, ka Apvienotajā Karalistē pašvaldību izsludinātajos iepirkuma konkursos jau patlaban tiek daudz ietverti sociālie kritēriji, lai tādējādi vairāk mēģinātu iekļaut pakalpojumu sniegšanā cilvēkus, kuri atrodas nelabvēlīgākā situācijā, ir invalīdi vai bezdarbnieki.
Vairāki konferences dalībnieki gan atzina, ka nepieciešama juridiskā skaidrība, lai saprastu, kā piemērot šos sociālos kritērijus. Jo īpaši vērīgiem jābūt, pārņemot iepirkuma direktīvas nacionālajā likumdošanā. Tā, piemēram, juridiskā biroja „Public and Private Law Consulting” pārstāvis Ēriks Mežalis vērsa uzmanību, ka sociālie kritēriji varētu radīt problēmas valstīs, kurās nav tradicionāli kolektīvie līgumi: „Neiebilstam, ka kompānijai jāņem vērā minimālās sociālās prasības un jāmaksā nodokļi, taču jaunā direktīva paredz izvērtēt sociālo kritēriju ar punktiem. Jautājums ir, vai var piešķirt papildu punktus par kolektīvajiem līgumiem, vai tas ir taisnīgi un neradīs šķēršļus mazo un vidējo uzņēmumu līdzdalībā?” Savukārt Eiropas Arodbiedrību konfederācijas pārstāve Veronika Nilsone (Veronica Nilsson) atzina, ka viņai sociālie kritēriji neliekas sarežģīti, taču viss atkarīgs no tā, kā direktīvas tiks interpretētas nacionālajā likumdošanā: „Tagad jāraugās, lai attiecīgo direktīvas pantu neuzskatītu par pārlieku sarežģītu īstenošanai. Mēs nevaram iekļaut direktīvā pilnīgi visus sociālos aspektus un apsvērumus un nevaram paredzēt visu, ko var iekļaut valsts līmenī,” norādīja Nilsone.
Būtiski uzsvērt, ka arī pēc direktīvu pārņemšanas nacionālajā likumdošanā tas joprojām būs dalībvalstu lēmums, kā organizēt publiskos pakalpojumus, un iekšējais (”in-house”) princips tiks saglabāts. Iestāde pati varēs izvēlēties, vai nodrošināt pakalpojumu pašai vai to deleģēt uzņēmumiem, un tikai šajā gadījumā uz pakalpojuma nodrošināšanu attieksies publiskā iepirkuma un koncesiju noteikumi.